Vieda mežā

2011-08-24T22:54:00.002+03:00

Šonedēļ esmu noskrējusi tikpat daudz o-distanču, cik iepriekš visā gadā kopā. Tieši divas. (treniņi kartē neskaitās, tie ir vairāk).

It's time to change something.

Suunto Games. Kadaja-Hatiku.

2010-09-26T23:16:00.003+03:00

As planned, this weekend I (and Dace, and Sandra, and lot of Estonians and some Latvians, and Finns, and Russians, and even one Icelander) attended Suunto Games made by OK Põlva Kobras. I should say that autumn has reached also Estonia. Why? Because it was rather easy to run.

1. day.
I didn't know what to expect from myself, taking into consideration that the length of the course was 10 km. After first hundred meters I felt myself very comfortable into the terrain and the map. To the 5th control I decided to skip the straightest path, because of.. water. Yeah, I was pretty sure, that I could go straight and it would be just fine, but, no, no, no, it was so me deciding, that I don't want to go into the water. So I lost at least 1 minute there. To the 8th control I got caught by Kirti Rebane, one of Estonian leaders. She was faster than I was, but to my advantage I saw her to the next few controls. To the 12th one I was all alone again and, as I was running in my own rhythm all the time, I didn't make mistakes. So on my way to the 13th I saw Kirti once again behind me - she had lost some time somewhere. We were together till the public area, but in the last long leg, which had to be passed almost along the road, Kirti ran away. I was slower than previously to the 17th and 18th, I just hit my eye with the branch and fell, and didn't know exactly where to look for both of those controls. In the end I was in the 6th place losing 5 minutes to the best time of Merike Vanjuk and 1 minute to the 4th and 5th position. Actually I was rather satisfied with what I've done.
Results

2. day.
We had a chasing start. I knew that I can win any of girls ahead of me only in case they make bad mistakes, but as in elite class none of them does so.. I just had to keep my position, and there was actually nothing to worry about, because the next girl (it was Eleri from OK Võru) started 8 minutes after me.
The start was easy and I could run without pushing myself for that. The first important mistake I made to the 8th control, where approximately in the middle of long leg I just didn't use any of paths - instead of them I "swam" in two marshes. This could cost me a minute. To the next three controls I was slow and even then made a mistake to the 11th one. To make some change, I realized that I should run faster and so I did to the next four controls. The end of the race was not that well runnable, so I raised and fell all the time :D Actually, in this ending part my performance was worse than expected, but at least I felt some power in my body.
So the 6th position once again.
Results
Sandra won her class N16A!
Apart from running we all three Latvian ladies had a great time in Kose and Eestimaa. As always?

What's next? More or less my orienteering and competing "gap" year is over. There are only some small events left for even more fun than all the previous races.
I am looking forward to the next year. First of all, I'm looking forward to the winter :) Timo roller-skied, Dace roller-skied, I'm missing real skiing a bit.

Cēsu rudens. Krustkalni.

2010-09-19T19:18:00.002+03:00

As every year, also this one OK Meridiāns organized the autumn-like competition "Cēsu rudens" (Autumn of Cēsis). It was held in the same area, where "Purva bridēja kauss" a month ago. This time I wasn't competing with other runners. I was competing with me and my self, running as a test runner before the competition. The forest was inviting, there were this thing I like to call autumn smell in the air. Too wet everything, big, even huge mosses (because of water, of course), leafless bushes, mushrooms. Running in that kind of forest is always easy. I scared one hind :)
Next weekend - Estonia.

Latvian championships. Irbene.

2010-09-10T15:40:00.002+03:00

Orienteering rocks, this is a final conclusion after Latvian championships. It doesn't matter, that I was worse than bad in the middle. Too few running with the map in my hand during approximately a last year led me to big big troubles called 11 minutes mistakes (this is not a serious attention, I know) :) I just met with difficulties in reading the map, the map, which was so detailed and shifty, that it definitely asked for alert not careless reading. (Results) Of course, I was a bit disappointed after the race. But since I have the best club mates in both my orienteering clubs, this disappointment vanished away soon. We attended radio astronomy centre of Irbene. Pretty high building, pretty old as well, but as it turned out – it just looks dangerous, actually it is a very strong, and precise one.
After a good night sleep in Rinda, it was time for a relay. This time our usual team – Dace, Ilze, Vieda – run in a different order – Ilze, Dace, Vieda. So still I was on the last leg. Ilze came out in the second place, Dace made some mistakes, so we fell back to 7th position. I got in the woods all alone, and, of course, managed to make same small mistakes to the first 5 controls, but they were really small if I compare them with previous day's ones :D Then in the green area, where we had to find a control only by using compass and direction, I met with Sabīne from ZVOC. We had a different forking, so soon I was all alone again, but not for long. In the public area we ran together and so till the last point she was running in front of me. We got closer to Kristīne from OK Purva bridējs, who actually got into the woods after me, but had managed to overtake us. Before the last control I was still behind Sabīne, but it seemed, she was rather tired, cause I reached the finish line already ahead of her. So in 12 seconds time there were 4th place with Kristīne and OK Purva bridējs, 5th place with me and my girls and 6th place with Sabīne and ZVOC. (Results) The feeling was a lot better after this race, and it got even much better, because of mates of both my orienteering clubs :D Later with our little „car team” (Ints, Dace, Didzis and me) we reached light house of Oviši, we picked mushrooms a while, discovered Kolka once again and sang along :)

Spēle & Klubu stafetes

2010-08-30T18:20:00.003+03:00

On Saturday for the first time in my life I participated in the Game . What's the Game? Look there. A car, a team, an internet connection, a brain. It was challinging, it was fast and furious :D, it was dark, cold and wet, and extremely interesting, and I'm gonna do this again.

On Sunday - Club relay. I did my job almost perfect :D And for the first time in my life I got the bronze medal for the 4th place. Nice to be on the 4th place the second relay in a row. Nice that we're not disqualified, as it's been some other times in that long relay. Nice, that Sandra took not only her map, but also a board with other maps :D
Results
It seems, OK Meridiāns is the very best club if we take into consideration, that all the teams are in top 20.

Purva bridēja kauss, Amata; cycling in Latgale

2010-08-20T00:38:00.007+03:00

After a few leisure days, which were mostly filled with Cantharellus cibarius picking and which finally gave me the chance to achieve my biggest bird watching goal this year - to see a nutcracker (Nucifraga caryocatactes), it was time for some orienteering and cycling.

So on Saturday, August 14th, I and lot of other mates from OK Meridiāns were participating in "Purva bridēja kauss" - a mixed (which means every team has to contain at least one woman) relay. The relay took place not far from Cēsis, near Amata river. The terrain there is rather hilly and runnability is from good to bad due to windfallen trees and bushes, so perfect for OK Meridiāns :D Interesting and extraordinary seemed the part before a finish line - every participant had to cross the Amata twice.

My team:
Meridiāns 3
1) Matiass Jansons, 2) me, 3) Andis Malējs.

Matiass finished in 5th place close to Andris (Meridiāns 1) and Dāvis (Kaplis (Madonas BJSS)). So when I reached the start flag I was together with Ilze and Elīna. As I had to take different control, I was soon all alone and managed to make a mistake. There were a place which seemed like a meadow to me, and as there was one on the map, I thought I'm not that high as I really was. To the 2nd control I managed to make a mistake once again - I just didn't see the flag and ran too far. The follow-up didn't contain any big mistakes, I just took very interesting rout choices - less climbing, less green forest, but more running, even a lot more running. I think, it didn't gave me a chance to be faster, it just gave me an opportunity to keep power with me longer. On my way to last control I saw Ilze, who was coming from wrong direction, so I was a bit ahead of her. Of course, I fell in the water, while crossing the river, but still with the 2nd time on my leg I raised my team to the 2nd position, two minutes behind team Meža cūkas (VIGA) and a few seconds ahead of Meridiāns 1.
Andis was troubled by heat, however he did a good job, finishing 4th after very strong guys. We all were quite satisfied :)

Map

After the relay I drove to Vecpiebalga, where my cycling trip to Latgale (South-East Latvia) started. In Vecpiebalga Andris joined me. It was already evening, but we reached Madona in two hours, some minutes before darkness. In Madona we met lot of people, who were visiting an air-balloon festival, and Artūrs, my best course mate, at whose garden we passed the night. Also Artūrs's brother Jānis joined us, and we had a really nice evening with some meat grilling and shooting stars watching. So first day, 38 km.
Second day, August 15th, started very early, on 4:45 am, because I didn't want to be late in Pļaviņas and miss the train, which had to lead us to Nīcgale. So on 5:30 am we started from Madona to Pļaviņas. We reached the destination about an hour earlier, but it was just fine. 9:10 am we left Pļaviņas. After a while in Krustpils station we met Jānītis, another mate of this cycling tour.
When we reached Nīcgale, we were actually already in real Latgale. Today we had to get to Aglona. We cycled and sun shined, and sometimes the heat was simply unbearable. We passed the buss stop Latgale, which seemed funny to me, because it affirmed that we really were there. This part of Latvia actually looks different. Lot of farmstead, which look old and mostly not put in order too well, lot of churches, lot of roads in very bad quality, but in contrast rather pricy cars. Don’t know where these cars come from, but you can guess, that there is higher poverty, than in other parts of the country. Also the language is different. Even the landscape makes you feel different - although it is very beautiful as everywhere in Latvia, it contains uncommonly lot of lakes. In one of them I put my head just before we arrived in Aglona, the place in which there is the most famous basilica of Latvia. In that place we met Elīna, so finally the team were all together. It was just afternoon (3 pm), but according to plan we were going to stay there and to pass the night there. It was fine again, because at least I was tired, I really was. So we made a cold soup, ate, slept a bit, fighted with red ants a bit, talked (as we had Jānītis, who loves talking :D), drunk loads of water, swam in the pond (just because it was nearer than lake) and rested in general. It happened, that we got another team mate – also Māriņa, who had been in Aglona together with Elīna, joined us. The night came rather fast, so we found the perfect place for staying, played cards a bit and went to bed with the sky instead of roof.

Second day, 47km + 50 km.

Next morning, August 16th. We woke up pretty early, 6:30 am, but started our tour only on 8 a clock, when the heat was actually perceptible. The first spot ahead – Velnezers or Devil’s Lake. Small lake, which seems mysterious, because there is almost nothing living in it, but also very rich in biological diversity around it, because of little influence of human in this area. The next spot – a village Kombuļi (Sandra, you had to be with us ;)). Not far from Kobuļi also Sauleskalns or the Sun Hill and the Drīdzis, the deepest lake of Latvia (65 m). Near Drīdzis we spent two hours, enjoyed swimming and saw some Papilio machaon, which really delighted me. Then we had to get to Dagda and we chose to cycle along the unpaved road, which lead us to the Sīvers, another very beautiful lake and the village Auleja, in which we visited one potter and his workshop and got very impressed by his work demonstration. This was so far the best part of the trip. Than we continued cycling to Dagda. This town and a little „suburb” Ozoliņi seemed very friendly to me, there were some nice houses with dahlias in their gardens and apple-trees along the road. In Dagda we rested a bit before last kilometres to Ežezers (Hedgehog Lake), the lake who has the biggest amount of islets (36) in Latvia and Baltic states. When we got there, it was already an evening, so we didn’t look too long for the place where to stay, we just used one of the first houses, who provided the chance to stay in their garden. This place was excellent, we even got an electricity and hot water, and a chance to sleep in trailer in case there is a rain during night :D Some of us used it, but I still had the sky instead of roof :)

Third day, 70 km.

Sauleskalns

The last day, August 17th. Waking up early and cycling to Rāzna Lake. The road to it was strength demanding, because of hills. I could easily notice, that we were in Latgale upland. Rāzna Lake came in sight very impressive. This lake is the biggest lake according to water volume, the second biggest according to the territory in Latvia. It was still morning, when we reached it, there were some birds, and approximately zero people near it. Oh, no, when we were on our way to Mākoņkalns (Cloud Hill), one photographer took the photo of us and told, that this picture is going to be placed in a guidebook of Rāzna National park :D We just laughed and continued cycling. I had never seen that much small graveyards as near Rāzna lake. And I had never appreciated an ice-cream that much, as I did in our stop before Mākoņkalns. By that time my bike was really out of order, and I was very tired as I had to do my best to keep moving as fast as my friends did even if I was hardly able. Some time I wondered, what's wrong with me, when finally after a wheel repair it came to my mind, that it'd been more bike's fault than mine. Anyway, thanks to my technical friends, especially Jānītis, I could continue easier and faster. We moved along the unpaved road again, visited some small, typical latgalian villages Zosna and Lūznava, and than started our last part to the final destination Rēzekne. We got there just before a thunderstorm. After checking Rēzekne out a bit our tour ended. Māriņa, Jānītis and Elīna left to the train station, me and Andris - to the bus station. The coolest end of the trip - we got perfectly wet by rain just before getting inside the bus :) And I kept getting wet also on my last kilometers to home from Vecpiebalga, where I was not too successful in trying to be faster than another thunderstorm :)

Forth day, 65 km + 20 km

Rāzna Lake

Mākoņkalns

Some facts:

* I ate 13 ice-creams during these days

* I swam in 4 lakes, 2 ponds and in one lake I put my head in :D

* As I was in Rēzekne, there's only Dobele and Ludza left to be once in every regional center of Latvia

* Life wouldn't be that interesting if there weren't any blonde girl :)

Me jookseme metsas :D

2010-07-27T22:53:00.003+03:00

This time the title of the story is in plural (grammar all over me from day to day :)). Not only I am running in the forest. It seems that orienteering really gets popular among my new mates. Or at least this sport is mentioned in our conversations lot of times. So - we are running in the forest.

So Tuesday came and so the orienteering in Küka came. This time also Hans (swede, who , of course, is familiar with orienteering) came with us. Terrain looked trickier, greener, hillier than in Illipalu. Although Jan has done some secret trainings and Valentin has checked out IOF, and they both have got compasses, it seemed for me that this is going to be too hard for them. But they didn´t recognize this and didn´t take seriously my advice to choose less long distance than I or Hans do. Luckily the one, which we chose, was less technical. Toivo told me that my average speed will be about 11 min/km, that green the forest is. So on the one hand there was a possibility that guys will hate orienteering afterward, but on the other hand - they will face more common orienteering :)
When I got into forest I felt my lungs and legs very well functioning. It seemed that yesterdays´ walking/jogging/running through Tartu had given me some power. I imediately understood that my suspicion about hard terrain has confirmed. Not that green forest as green clearing (raspberries, ferns, shrubs, branches and so on). As usually. My orienteering skills were together with me (because my physical ones also were). At my 3rd check point I met Valentin all alone without Jan. A little confusion. That is where I started to worry about them and hoped that they are not going to run apart from each other. When I saw Jan, I was running down the slope on my way to 4th check point. The trickiest part came afterward. This is where I also got a bit of disappointment, because of torn trousers. Still I got even more worried about Jan and Valentin. I don´t know if I just haven´t run real orienteering too long or what´s wrong, but I didn´t enjoy that green, marshy, muddy terrain. So I decided to make a little longer race for me, but to do it without getting into any water. That worked and I succeeded. When I finally got back into pine-tree woods, I felt sooo good about it and could enjoy the race once again. I checked the hart rate monitor, which showed me that average HR is about 170 b/min, and I realized that it´s rather comfortable for me.
I did my 5,2 km long distance in exactly 54 minutes, which means - a bit less than 11 min/km. Guess, why? Because I´m too moody to go through swamps? :D
So my race was done, but I still had to wait for my mates. Jaagup told me that this is one of maps, where JWOC took place in 2003. That, of course, means, that terrain is worth it.
Boys came out of forest rather happy, and, of course, the first sentence from Valentin was: "I will never run orienteering again!" :D Hopefully he was joking :) They actually enjoyed the race. Maybe even more than I did, as they were running criss-cross and fighting with mosquitoes. Unfortunately they missed one point. Now I can call them real sportsmen - at least once you´ve got to miss the point :)

See on väga ilus mets.

Ma jooksen metsas :)

2010-07-22T22:29:00.003+03:00

This evening I really got in the forest together with my mate Jan. Also Valentin came, as he looked curious about ´what is this orienteering´. They are both from Germany. It was the second experience for Jan as his father´s cousin runs usually and showed him what the thing is in the previous evening. And it was the first experience for Valentin who had a small explanation from me before, but that´s all. He even bought trousers for that :) So maybe there are some young German runners hanging out with me actually :)
Where were we? Illipalu - a place about 20 km from Tartu near Elva. Nice forest for beginning this sports as there are mainly pine-trees and quite few areas of bushes. Some swamps, lot of paths. Comfortable, you know :)
All of us chose the course 4,4 km long. Guys stuck near one hole for some time, but otherwise they did good and even run, what make them better than beginners :) I did good as well even if I had no usual clothes with me (no orienteering shoes, no orienteering shirt). That actually made me feel weird.
After running we enjoyed perfect swimming into Suur - Umbjärv. A little idyll all around. I could get used to it.
And than we had a possibility to know a real estonian kindness :)
And next week probably some more orienteering.. :)
And so it is :) (smileys everywhere)

Skrējiens apkārt Vaidavas ezeram

2010-07-21T23:15:00.003+03:00

Maybe I should start writing in English more often if I take into consideration that there`s no necessary letters for Latvian at this computer. :)
So it happened that last week I decided to run around the Vaidavas lake. It´s something pretty unusual for me as I´m not running much apart from orienteering. But once I had to try it.
The first thing to mention, of course, is heat which didn´t allow us to breath easily and were killing all of us. Still it´s probably nothing if I compare with Mediterranean countries and so. Anyway, thanks to higher power there is a water on Earth, so it helped a lot during this 12 km long race.
Actually at the start I thought that it´s going to be a lot easier, only 12 km after all. But I felt that it´s not that easy to follow any person who were stronger than me (for example, winning girls) and wasn´t even pushing myself that hard. So 5th place in S20 (women age of ~20) is rather well. Also my result (53 minutes) is exactly the time I wanted it to be.
Main page and results
After the race the heat hadn´t taken all the strength from me and Jānis, so we made our own trip along the lake. Later actually also from Vaidava to Cēsis. And than on Sunday I started my next trip to Tartu from where I´m writing now.
Let me say that according to Estonians and me Estonia is the best country in the world! Of course, Latvia is following :D It´s worth to see Tartu and it´s green parks, wooden houses, lot of staff connected with university. If you want I can be a gide as I have lot of maps and information about this city. I´m here for learning Estonian. It probably is going to take me 5 years according to Douglas Wells :D You should read this :) (it´s funny, it really is!) And listen to this.
Tomorrow maybe I´ll have some orienteering near Tartu together with my course mate Jan from Germany. :)
Head ööd! ;)

Kytäjä-Jukola 2010

2010-06-21T21:19:00.009+03:00

Kā jau liela orientieristu sabiedrības daļa (~ 15 000), arī es pagājušās brīvdienas pavadīju Somijas dienviddaļā, ciema Kytäjä apkārtnes mežos, stafetēs Venla un Jukola.

Tad nu par visu pēc kārtas.
Pasākums kopā ar Meridiānu. Bijām viena meiteņu komanda un jau tradicionāli divas puišu komandas. Daudz joku kā koku, fizioloģiskā (smiešanās) C vitamīna ražošana, oma lieliska un viss forši visu laiku :D Ceļā ik pa laikam miegs, drusku gudrību no Anda grāmatas par sportistu uzturu, drusku diskusijas par tēmu. Tallinā uz prāmja apjautu, ka varu tā mierīgi sēdēt un skatīties uz Somu līci un domas vispār nekas nevajadzīgs neaizņem, nekur nav jāsteidzas utt. un vispār viss ir forši :D Ilgu laiku gan tas nevilkās, jo ar puišiem devāmies sekot līdzi GER vs SRB, kas izvērtās par totālu sarūgtinājumu man, ņemot vērā, ka vācieši zaudēja.
No Helsinkiem līdz Kytäjä vien nepilni 60 km, kurus izmantoju pilnvērtīgi, tas ir, guļot :D Pirmie iespaidi par sacensību apvidu - nenoliedzami tipiska Somija. Klints starta/finiša pļavas fonā vienkārši iespaidīga. Tika izteiktas hipotēzes, ka tur augšā noteikti būs kāds kp, un arī gluži pretējas - ka organizatori diez vai riskēs un punktu liks tur augšā tīri bīstamā vietā. Redzamais vispār radīja vēlmi iečekot mežu tuvāk un izskriet modeli. Andis un Andris to nekavējoties darīja, mēs (meitenes) gaidījām kartes no viņiem. Sagaidījām, devāmies kartes virzienā, un mūsu pirmais modeļa skriešanas mēģinājums beidzās ~ 4 minūšu laikā, jo sākās spēcīga lietusgāze. It kā jau nekas, neviena no lietus nebīstamies :D, bet izlēmām, ka salīt pirmajā dienā, kad vēl 2 naktis un 2 dienas jādzīvo teltī un nav zināms, cik siltā gaisa temperatūrā, mēs neuzskatām par prātīgu domu. Tā vietā palasījām savu labo līdzi paņemto literatūru un paražojām vēl C vitamīnu :) Novērtēju, ka no telts vienīgie dzirdamie putni ir dzeltenā stērste un lauku cīrulis, un izlēmu, ka gan acis, gan ausis putniem un dabai šoreiz ne nieka neveltīšu. Drīz jau arī miegs pieveica manu miega pieprasošo organismu.
Rīts sākās ar ašu apģērbšanos un tūlītēju došanos modelī. Dace, kam pirmais etaps, palika guļot, bet mēs trīs pārējās meitenes 1,5 h lēnām, prātīgi un kritiski izgājām, nedaudz izskrējām īstenībā ļoti īsu distancīti. Meži nu dikti skaisti: daudz akmeņu, dažāda izmēra klinšu, dažāda izmēra un slapjuma purvu, izteiktas reljefa formas, kas gan kartē attēlotas ar 5 m horizontālēm, bet fiziski nav tās nogurdinošākās, skrienamība variē no ļoti labas līdz sliktai. Tieši es jau tikpat kā uzreiz paspēju kļūdīties, bet tas tikai par labu nāca. Kā Dace vēlāk pareizi pateica, man ir grūti pierast pie vienas konkrētas lietas - skandināvu mežos ir daudz atklātu teritoriju, ko viņi apzīmē ar pelēku, jo segums ir akmeņi, bet man pa gabalu šie pelēkie lauki izskatās kā vispārastākie dzeltenie vai dažādu veidu atklātas/pusatklātas teritorijas. Muļķīgi, bet šoreiz modelī izlēmu, ka cik vien iespējams, nepievērsīšu galveno uzmanību teritorijas veģetācijas biezumam/augstumam.

Starts stafetei 14os, bet man kā 4. etapam pēc pašas prognozēm ~ 17os. Laiku izmantoju guļot, un šoreiz neaizmirsu arī par ēšanu (pēc negatīvās pieredzes iepriekšējā Venlā, kad 8 km distances pēdējos pāris etapus man vienkārši nebija spēka tieši tāpēc, ka pirms starta pēdējo reizi ēdu ~ 8 h iepriekš), un tad jau arī bija laiks sajūsmināties par to, ka viss notiek :) Pilnībā sekoju līdzi notikumiem 1. etapā, dikti priecājos par Grēti un Kirti, kuras finišēja iekš Top 15, priecājos arī par Daci, kura finišēja ar veselām abām potītēm un tīri apmierināta :) Vispār varēja manīt, ka distancē kopumā notiek spraigi notikumi, meitenes pieļauj daudz kļūdu, izvēlas visdažādākos variantus un iztiktas līderes nav nevienas. Pēc Līgas un Ilzes startiem devos mežā ar galīgi labu sajūtu.

Uz 1. kp ar nelielu līkumu un nebūt ne labāko variantu, bet arī ne parāk slikti. Uz 2. savukārt draņķīgi. Sāku skriet grupā un pazaudēju piesaistes, nebiju gan vienīgā, bet nepiedodami tāpat. + 4'. Tālāk līdz 6 kp viss raiti un gludi, ir azarts un patīk. Vienīgā problēma, ka 2x baigi novēlos un sasitu vienu un to pašu rokas daļu, ko varēja just, bet nu tas īpaši netraucēja. Uz 7 kp, kas garais etaps, distances trakākā kļūda, jo neizskaitīju visus tos daudzos purvus, gar kuriem skrēju un beigās jau atkal paralēlas situācijas dēļ meklēju punktu daudz par ātru. +12'. Traki! Pēc šī kp gan visam sekoju līdzi ļoti prātīgi un neizlaidu nevienu galveno objektu, kas deva iespēju celties uz augšu un iztikt bez milzīgām minūtēm plusos. Principā jau tīri daudz sanāca skriet kopā ar grupām, reizēm pa priekšu, reizēm pa aizmuguri. Tas pēdējais diegan kaitinoši vispār :D Finišā konstatēju, ka skrienu kopā ar meiteni, ar kuru arī distanci kopā sāku (distancē gan viņu manīju tikai līdz 1. kp).
Riktīgs prieciņš par foršo, izaicinošo un spēku pieprasošo distanci un apvidu.
Finišā konstatēju arī to, ka gluži nemanot ir sācis līt, un ka man ir totāli sadriskātas bikses. Vēl konstatēju to, ka man par brīnumu dažas zināmās meitenes, kas startēja pirms manis, joprojām ir mežā. Un tad nu satiekot daudzus paziņas ~ 2 h laikā tiku arī pie tīrības, siltuma un sausuma.
Pāris minūtes pirms 23iem, tas ir galvenā notikuma - Jukolas - sākuma, zibens tempos saģērbos un devos startu lūkoties. Nu iespaidīgi un nekad nekļūs neiespaidīgi :) ~1700 pirmā etapa puišu plosījās mežā un varēja manīt, ka viņiem nebūt neiet viegli. Tumsa un lietus, un apvidus darīja savu. Jau pēc 2. etapa stafetei radās līderi, proti, Halden SK, kas tā arī savu vadošo pozīciju saglabāja. Sākumā skatījos un domāju, ka es būtu atbilstošs Jukolas skrējējs ar savu nakts treniņu dzīvi. Tad ~ 4os no rīta mani pieveica miegs un aukstums, tāpēc pirmo komandu finišu redzēt nesanāca. Toties sanāca redzēt mūsu pašu Meridiāna, tas būtu, Oskara un direktora finišus. 13 km un distancē vairāk nekā 2 vai pat 3 h prasīja pamatīgus spēkus no viņiem.
Rezultāti
Atpakaļceļā principā līdzīgs piegājiens visam kā turpceļā - joki, futbols, sarunas.. Skriešana tak izglābs pasauli! :)
Un tagad, kad šitās pasaules simpātiskākās stafetes ir atkal piedzīvotas, un vēl viskāpēc, kā teiktu kāda persona, ir uzdevums! :)

Karte

Eesti MV. Kantsi.

2010-05-16T23:07:00.005+03:00

Since I am a student more than a sportsman I haven't run too many competitions this year. Estonian Championships was only the 3rd and 4th time for me out there in woods with map. Interestingly, that also the 2nd time this year in Estonia. So if we compare, 75% of races in Estonia and 25% in Latvia. But I'm still Latvian :D

On late Friday we (me, Dace and Ilze) got to Karula national park and once again were amazed of this perfect area. At Karjus family place I lastly heard my first cuckoo and nightingale this year :D Actually full head with good emotions.

Saturday came with hot summer weather. Despite of that I felt rather determined to make a clean race. But you never know, when some greater power called "lack of oxygen" replace your determination.
I started rather carefully, even not too slowly. Till the 6th control I controlled myself quite well. Conversely I didn't to the next one. I couldn't connect map with relief and I couldn't connect also me and both factors: map and relief. I should have noticed that my very weakened skills ask for slow and accurate running. So I got in big trouble. The trouble resulted in missed 7th point although I wasn't far from it. Most probably lack of oxygen reached me and I got confused. Last part of distance wasn't much better, I managed to tell myself that I must be careful only to the following two controls - the very last was out of order again.
Anyway - full head with good emotions. Isn't it the highest purpose of any sports?

The next day and relay looked more hopeful, because of rainy weather and less heat. The only problem was my lungs - I still felt them half-functioning.
Kerstin started really well, but in the last loop made a mistake for more than 10 minutes. That actually made me feel more relaxed. Eleri did a great job. So I had to catch up my strength and skills and this time make a clean race (no matter how slowly?). I almost got something like that till the last loop - in the same area, where yesterday, and the same point in which Kerstin "fell in" I lost myself (my mind?) once again. After one mistake came the other.. Finally quite bad feeling about that race and a very cool conclusion - I need much more practice in the map.
Anyway - full head with good emotions because of days spent in Estonia. That's what I needed. Things will get better, I'm sure.
Smile everybody, keep running ;)

Rīgas kauss. Bumbu kalns/Vārnukrogs.

2010-04-26T17:23:00.004+03:00

Tad nu sākusies ir mana sezona arī Latvijas mežos. Pirmā distance, ko var saukt par nopietnu šogad.
Paraugs, kā darīt nevajag :D Kartē ir redzamas gan kļūdas, gan labi ņemti etapi, gan arī tādi etapi, kuros es šobrīd nevaru sazīmēt visu, kur biju. Atklāti sakot, nespēju vienkārši koncentrēties tam, kas man ir jāredz un jādara, tāpēc (ļoti) paviršā pieeja visas distances garumā deva tādas milzīgas "pazušanas" kā pirmajās orientēšanās distancēs (vai arī manā gadījumā vienā konkrētā tādā distancē S12 grupiņā :D). Paviršībai kā partneris arī mana kompasa turēšana. Tā kā, manuprāt, šajā apvidū reljefam izsekot, normāli skrienot, nav iespējams, tad, protams, pārsvarā skrēju, izmantojot kompasu un virzienu, turoties pie lielākajām reljefa formām.
Kompass ir jātur taisni, nevis šķībi. Šķībi turot, tā rādītais virziens nav precīzs.
Kad biju skrējusi un aizskrējusi nesaprotamā virzienā uz vairākiem punktiem pēc kārtas, un pietiekami labi sapratusi, ka nav kaut kas kārtībā, man nāca šī apskaidrība.

Tā kā šis apvidus ir pietiekami izaicinošs, dosimies ar Daci izskriet šo pašu distanci vēlreiz (bez kļūdām).
Grafiki.

51. Jüriööjooks. Tõrva.

2010-04-18T14:04:00.008+03:00

Vēlāk, nekā daudziem, mana sezona ir sākusies, un ir sākusies kopā ar OK Võru Igaunijas dienviddaļas zaļajos krūmainajos mežos, Tõrvā, nakts stafetēs Jüriööjooks.

Kopā ar Daci un Ilzi devāmies uz to mīļo kaimiņzemi, pa ceļam safočējām reklāmu kolai un uzkrājām nedaudz C vit.

Komanda nedaudz citā sastāvā nekā pagājušogad. Timo joprojām celis atsakās sadarboties, viņš tikai sala un smaidīja, bet neskrēja - viņu nomainīja Jaagup, un Eleri vietā ar mums bija Karmen.
Pēc pirmajiem diviem etapiem nekas neliecināja, ka mums ir labas izredzes tikt no 19. vietas uz top 3.
Pēc Markusa skrējiena, par to jau liecināja itin viss :)
Devos distancē un jutos sajūsmināta, ka atkal ir mežs, ir karte, ir skriešana, ir azarts. Gandrīz visu distanci pavadīju lielākā vai mazākā attālumā esot priekšā OK Ilves skrējējai Elo. Pie 31. kp, kas bija pamatīgs klupšanas akmens teju visām 2. etapa skrējējām, neizmantoju karti, bet Ilzes padomus, un darīju pareizi. Uz pēdējiem 3 kp pamanījos apjukt upes līkumos, tāpēc ~ minūti pazaudēju. Izredzes par top 3 gan nevienu brīdi nemazinājās.
Lauri, protams, komentārus neprasa :) Rezultāti šeit.

Karte

Līdz ar šīm sezonas atklāšanas sacensībām ir noslēgusies pagaidām šī gada labākā nedēļa.

2010-04-09T22:52:00.000+03:00

Skriešana izglābs pasauli.

Pavasaris, sniegs (kūst), slēpošana (vairs nē)

2010-03-20T16:52:00.004+02:00

Varenā šī gada ziema, kas tieši tagad ņem un izdomā atkāpties, izjauc manu plānu slēpot Jaunpiebalgas maratonu un 30 km. Par to drusku žēl. Bet par to, ka kūst un spīd.. Tāda ziema (!), vispār nebija sajūtas, ka pietiek, ka sniegs un aukstums jau apnicis. Ne nē, bija tik cik vajag. Tātad par to, ka kūst un spīd tomēr žēl nav :)

LR 2010. gada čempionāts orientēšanās ar slēpēm. Vietalva, "Mailes".

2010-02-28T17:56:00.002+02:00

Orientieristi - slēpotāji pēdējās trīs dienas dzīvojās pa Vietalvas mežiem un špūrēm. Es arī. Vakar vidējā distancē, šodien stafetē.
Vidējā distance. Pirms starta Lejiņam sūdzējos, ka vienai slēpei lamata aizlūzusi, un cerēju, ka šo te maču viņa izvilks vēl. Neizvilka. Devos distancē, sākums tā lēnām, lēnām, vēl ļaudis priekšā, labā špūre aizņemta, pa jauno, svaigo sniegu garām netieku. 2. kp sāku slēpot ātrāk, bet jau paspēju kļūdīties, nepamanīju, ka manā izvēlētajā variantā beigās kā gribu netikšu, nāksies mest lielu līkumu, tāpēc uzmetu mazāku pa vidam. Tiku uz mazajām špūrītēm, sapratu, ka būs ļoti smagi, jo nūjas iet sniegam cauri līdz zemei. Uz 3. kp iebraucu sniegā, rāvu ārā slēpi, bet izrāvu tikai kāju, slēpe palika. Vēl piestiprināt atpakaļ slēpi varēju, bet uzreiz pēc kp kaut kā vēlreiz sašķiebu kāju un lamata izlūza, vairs piestiprināt nesanāca. Nu ko, trase gan tikai pašā sākumā, bet iet uz finišu negribēju. Ņēmu slēpes rokā un gāju distanci, ik pa laikam skrēju, ik pa laikam riktīgi bridu pa mežu pa taisno, ik pa laikam kādam palīdzēju, novērtēju, ka milzīga ķērpju daudzviedība ir šajos mežos, redzēju mizložņu. Tā līdz 12. kp. Pēc tam sākās distances daļa, kur lielākoties pa plato špūri jābrauc. Izlēmu, ka varbūt varu mēģināt pielikt veselo slēpi, uz otras vienkārši uzkāpt un tad tā stumjoties lēnām uzmanīgi, kāju no slēpes neatraujot uz priekšu šļūkt. Ik pa laikam pat izdevās labi. Ik pa laikam, protams, nācās atkal ņemt slēpes nost, jo bīstami būtu slēpot un kurā katrā brīdī krist.
Paldies tētim, kurš izglāba manu slēpi vakarā.
Stafetes. Pirmoreiz mūžā ziemas - o stafetēs slēpoju pirmo etapu. Otro Dace, trešo Ilze. Starts tāds mānīgs, jo atkal nūjas kaut kur sniegā ķērās. Tiku uz lielās špūres un varēju paslēpot kā nākas. Kādu brīdi. Paņēmu 1. kp, sāku ceļu uz nākamo, un tad man ienāca prātā, ka vajadzētu apskatīties numurus. Āha, pirmo jau biju paņēmusi nepareizi, nu ko jāslēpo atpakaļ, tur pat bišku tālāk bija arī mans īstais kp. Kļūda prasīja 2 minūtes. Tālāk visa distance daudz maz tīri, bet nu viegli galīgi nebija, nūjas dziļi sniegā, špūres šauras un bieži jākrīt, un pret kalnu uzstumties prasa lielu spēku. Trases vidū izlēmu, ka varbūt ne ātrāk, bet vieglāk kalnos būs slēpes ņemt nost un uzskriet. Kad tiku uz lielās špūres (tur pat, kur iepriekšejā dienā izlēmu, ka jāmēģina "slēpot"), prieciņš un azarts parādījās, beidzot vismaz kādu gabalu bija iespējams īsti slēpot. Finišēju reizē ar Līgu 2./3. vietā. Dace un Ilze cīnījās, bet kopā vienu kp neesam paņēmušas, tāpēc rezultāts DSQ. Tas, protams, sīkums :)
Atpakaļceļā novērtēju, ka mazie ceļi šobrīd piespiedu kārtā ir vienvirziena un pie Skrīveriem redzēju krauķi (beidzot).

2010-02-26T23:37:00.002+02:00

Latvijas XX Universiāde slēpošanā

2010-02-26T23:26:00.003+02:00

Vakar ar LU meitenēm - Lindu, Evu, Madaru - slēpojām stafeti Uzvaras parkā Studentu 20. universiādes ietvaros. 2 x 3 km klasikā + 2 x 3 km brīvajā stilā. Man 2. etaps, klasika tātad. Pirms starta sanāca labi iesildīties - atskriet no Elizabetes ielas līdz Uzvaras parkam. Slēpes labi slīdēja, paldies A. Deglava ielas "Fanam", Edzim un Betmenam :) !
Rezultāti:
I LSPA
II Mēs (LU)
III LLU

Mamutu medības 2010

2010-02-23T17:08:00.010+02:00

Kas kur kad? Piedzīvojumu sacensības "Mamutu medības" Garkalnē 21.,22. februāra naktī.
Plašāk par kas: sacensības, kurās 5 cilvēku komandai diennakts tumšajā laikā jāveic 15-20 km (nez vai tik daudz bija) gara trase orientējoties, pa vidu dažādi uzdevumi, precīzāk 8 lielie kontrolpunkti, kuros uzdevumi atbilst tēmai par vienu no 4 stihijām - uguns, ūdens, zeme, gaiss - un vēl vairāki mazie KP, kuros var pelnīt bonusus. Elīna mani aicināja piedalīties, un es, gari nedomājot, piekritu. Komandā, kā jau tam jābūt, bijām 5 cilvēki, no kuriem trīs - Aināru, Ilmāru, Māru - pirmoreiz satiku sacensību vakarā :) Tas, ka viens otru nepazinām, gan netraucēja veiksmīgai trases veikšanai.
Pēc 19iem sākām ceļu no Rīgas uz Garkalni, pa vidam vēl dabūjām pēdējo trūkstošo komandas biedru, kāds iestiprinājās un tā, un kāds saprata, ka neviens tā precīzi nemaz nezina, kur ir sac. centrs :) Beet, zvans draugam, un lieta atrisināta. Nokļuvām Garkalnē, tur jau daudzi daudzi bija priekšā. Kā uzzinājām reģistrējoties, sacensībām pieteikušās 31 komanda. Līdz startam (plkst. 22:00) bija vairāk nekā stunda, tāpēc es paspēju vēl nedaudz pagulēt. Pēc komandu kapteiņu sanāksmes mūsu kapteinis Ilmārs deva uzdevumu doties uz mašīnu - jāplāno ceļš. Karte ar mērogu 1 : 20 000, vietām orientēšanās sporta karte, vietām armijas topogrāfiskā. Izlēmām, ka iesim pulksteņrādītāja virzienā - tādā veidā liekus līkumus nemetot bija iespējams savākt secīgi vienu mazo KP, vienu lielo. Uzzinājām, ka mazie kontrolpunkti būtībā noteiks to, cik daudz mums laika distancē pienākas - par katru atrastu mazo KP un tajā uzzināto paroli (teikumu) tiesneši lielajos KP dod mums klāt pusstundu sākuma kontrollaikam (no 22iem līdz 1iem). Saplānojām tā, ka līdz 5iem varam būt trasē.
Īsi pirms starta vēl pēdējie sagatavošanās darbi ar apģērbu un ekipējumu. Man vairāk tāda eksperimentēšana ar šiem abiem - apģērbu, ekipējumu -, jo pirmo reizi piedalos piedzīvojumos ziemā. Kā izrādījās vēlāk, biju diezgan tālredzīga savā izvēlē ņemt līdzi vairākus cimdu pārus, jo cimdi mirka ātri. Apģērbs - siltā veļa, sporta jaka un elastīgās, maska, cepure. Laba izvēle, kaut arī sākumā likās, ar šādu apģērbu iespējams nosalšu (gaisa temperatūra - daži grādi mīnusā). Apavi - Gore-Tex zābīši, pa virsu bahilas. Par tiem vēlāk.
Starts. Sākam skriet. Tā galīgi mierīgi, jo priekšā vēl gara trase un daudz sniega. Ar mums kopā vēl bars komandu. Pirmais pēc plāna bija mazais kontrolpunkts, kuru arī veiksmīgi ātri atradām. Jocīgi, ka visai drīz vairāk par pāris komandām redzes laukā nemanījām. Kādu laiku skrējām riksītī pa diezgan labi nošķūrētu ceļu, bet, lai tiktu pie pirmā lielā posteņa, bija jāveic gabals arī pa mežu, tas nozīmē - pa dziļu, pāri celim dziļu sniegu. Tur, protams, paskriet vairs nevarēja.
Pēc kāda laika pamanījām mežā uguntiņas - lielais kontrolpunkts! Kā izrādījās šis bija Uguns postenis. Mūsu uzdevums bija pavisam vienkāršs - kā cirkus lauvām izlekt līdaciņā caur uguns riņķi. Vēl pirms starta zināju, ka jebkas, ko mums liks darīt, IR izdarāms, tāpēc nav no kā bīties. Ar šo riņķi bija tieši tā. Ieskrienies un lec. Man gan sanāca ar pēdu pieskārties pie riņķa, tāpēc dabūju soda laiku.

Mans lēciens Uguns postenī.

Tālāk bijām izvēlējušies iet gabalu pa mežu pēc azimuta, līdz takām un stigām, lai tiktu pie nākamā mazā KP. Izskatījās, ka arī citām komandām kopējais plāns, kā veikt distanci, ir līdzīgs, jo pirms mums jau bija mītas pēdas. Pēc maza gabaliņa sapratu, ka īsti īstajā virzienā tomēr neejam, bet prātīgāk šķita izmantot jau iemīto ceļu - vieglāka pārvietošanās. Iznācām uz vajadzīgās takas, bet nezinājām, kur tieši, kaut kur vairāk uz dienvidiem. Devāmies pareizajā virzienā, un drīz jau tikām uz sava plānotā ceļa. Lai tiktu pie nākamā posteņa - mazā KP, mums bija jāveic viens smags posms - ceļš pāri pļavai. Tiiik biezs sniegs. Ienāca prātā doma, ka varbūt vieglāk būtu velties, izmēģināju to, bet nenē, sniegs tomēr mīksts ļoti. Pārvarējām pļavu, nebijām tālu no KP. Tam pēc leģendas jāatrodas uz staba stigas un ceļa krustpunktā. Atradām vajadzīgo vietu, un stabu, bet lapas ar numuru un paroli nebija. Izgājām tālāk uz lielā ceļa, mēģinājām vēlreiz, it kā vieta bija īstā, bet acīmredzami kaut kas nebija pareizi. Man ienāca prātā doma, ka varbūt stabs jāmeklē pie paralēlā ceļa. Tā izrādījās pareiza doma, aši iegaumēju paroli un devu komandai mājienu, ka skrienam tālāk. Kamēr meklējām šo te punktu, bija jau klāt vēl citas komandas, kuras tomēr arī bija tāpat apjukušas un palika pēc mums meklējot.
Spontāni radās doma, ka nevajag ņemt nākamo mazo KP, jo pie viņa grūti tikt būtu, tāpēc skrējām pa lielo ceļu, kas daudz maz tīrs, izskrējām ārpus kartes (tā bija domāts), ieraudzījām zīmi uz Garkalnes kapiem un devāmies uz tiem. Tāda galīgi mierīga, klusa vieta, nemaz ne spocīga, kā man būtu licies jebkurā citā situācijā. Aiz kapiem rāpšanās kalnā un drīz vien otrais lielais postenis - Gaiss un virves. Veicām trīs virvju posmus. Divi no tiem bija līdzsvara posmi, trešais vienkārši virzīšanās pa daudz krustu šķērsu vilktu virvju posmu. Pēdējais visvieglākais, bet reižumis uz sevi nācās sadusmoties, ka gluži gaišmatēm raksturīgi nezinu, ko tālāk darīt :)
Nākamais posms ar karti manējais. Vedu savu komandu līdz mazajam KP, atradām to ātri un viegli, un arī sekojošo lielo, kaut jāviec bija garāks gabals, atradām ļoti labi. Zeme. Virvēs sakārtas riepas. Izskatās viegli, bet izskatās maldīgi :) Riepas tuvāk/tālāk viena no otras, dažādos leņķos un diemžēl slidenas. Kā nokrīti, pieskaries zmei, tā sāc no sākuma. Pirmie mani komandas biedri diezgan veikli tika galā ar šo uzdevumu. Man jau uz pirmajām pāris riepām nācās saskarties ar tiešām lielu slīdēšanu pa tām riepam, jādomā ne tikai par to, kā uz viņām tikt, bet arī kā noturēties. 2 reizes sākumā novēlos, vienreiz iekritu kokā un dabūju pāris zilumus :) Grūtākajā daļā ilgi, tiešām ilgi gatavojos, domāju un apsvēru, kur un kā man kas jāliek, jāķer, lai nenokristu. Sajūta bija, ka tik smagi, iespējams, nav pat dzemdējot (es gan neesmu to darījusi, tāpēc pilnībā spriest nevaru).

Cīnos ar riepām, līdzsvaru un slīdēšanu.

Pēc riepām uzreiz sekoja nākamais uzdevums - pa sniegā izraktu plašu labirintu, kam pāri pārklātas plēves, jātiek no punkta "ieeja" līdz punktam "izeja". Sajūta kā alā, sajūta kā bezkāju ķirzakai, kulies uz priekšu ar elkoņiem un pēdām. Man šķiet, šis bija fiziski visgrūtākais posms. Bet mēs atrādām "izeju" tikai ar vienu mazu līkumu.
Tālāk dodamies atpakaļ uz Garkalni, šķiet, ka būs ūdens posms, jo KP pie upes. Nonākam punkta rajonā un mūs jau brīdina, lai esam uzmanīgi, iepriekšējās komandas ir šur tur paspējušas ielūzt. Mēs tiekam līdz posmam bez ielūšanas dzīvā ūdenī, bet kājas jau tā pat ir slapjas. Jā, lai arī bahilas un labi meža apavi, tomēr dziļais sniegs paspēja salīst pa spraugām visur un pārāk sausi nebija. Slapjumu gan pārāk nejutu, tāpat kā aukstumu. Ja nu vienīgi posteņos, kur jagaida līdz varēs pildīt uzdevumu, drusku sala, bet bija ugunskuri, pie kā turēties.
Tātad Ūdens posms - jāpaveic mums tāds uzdevums kā piramīdas pārvietošana. Jāievēro notiekumi - ņemt tikai vienu detaļu vienā reizē un likt tikai mazāko uz lielākā. Uzdevumu paveicam ar kādiem padsmit gājieniem, izrādās, ka esam vieni no vienīgajiem, kas to izdara ar vismazāko iespējamo gājienu skaitu.

Ledus piramīda. Vienu detaļu uzmetu sev uz pirkstiem. Sāpīgi.

Dodamies tālāk. Pa ceļam mazais KP un drīz arī 5. superposms - Uguns posms. Tā kā šī posma saimnieki nebija tikuši pie oglēm tādām, kā un tik, cik vajag, mēs nedabūjām staigāšanu pa karstām oglēm ar kailām pēdām. Iespējams, diemžēl. Tā vietā nācās sacerēt 2 haikas par uguni. Lūk viena:

Mamutiem un mantiniekiem
Uguns liesma deg
Sildīties var.

Nav precīza haika, bet derēja.
Dodamies tālāk. Pa ceļam mazais KP, sniegs putina, ēdu sniegu daudz, jo nav dzeramā ūdens vairs, un pēc kāda laika arī 6. superposms - Zemes posms. Atkal tikām pie prāta uzdevumiem. Es biju pirmā, kas pildīja, mans uzdevums bija izdomāt kā un pārlauzt sērkociņu ar diviem pirkstiem. Ainārs ieteica paņemt sērkociņu starp diviem pirkstiem un spiest to kopā līdz viņš neiztur. Tā tas arī notika, un uzdevums izpildīts. Par to, kas pārējiem biedriem jādara bija, joprojām nezinu, jo tiku iesūtīta mamuta templī - man piešķīra citu prāta uzdevumu. Pa vienam klāt nāca pārējie biedri ar saviem prāta uzdevumiem, līdz mēs kopīgi atrisinājām to. Par mamutu Yo :)
Dodamies tālāk. Pa ceļam mazais KP un pēc ilga laika 7. superposms. Tāls ceļš, lieliska brišana līdz tam bija. Īstenībā mēs jau ilgi turējāmies ar minimālām laika rezervēm, tāpēc pārvietoties vajadzēja veikli, komanda ik pa laikam bija jāsapurina. 7. posms bija bezgala interesants. Uzkāp pa kāpnītēm, pakāpies vēl gabalu pa īsām koka zaru atliekām, tiec līdz virvei, uzmontē pie virves iekārtu, ar kuru laidīsies lejā un tad laidies. Iekārta bija karabīnē iekārts koka sprungulis, pie kura vienkārši jāturās ar abām rokām. Ar nosalušām rokām nokrišana (un diezgan jau sasišanās) no tā augstuma nebūtu nekas neparasts. Bet ja būtu vairāk laika, mēs visi šo izklaidi labprāt atkārtotu.
Lai tiktu līdz finišam mums bija palicis ļoti maz laika (padsmit minūtes). Taču priekšā vēl 8. lielais KP. Pieņēmām lēmumu, ka ir jādabū vēl 2 mazie KP, kas dotu mums stundu laika vēl kopumā. Šāds plāns strādāja labi, daži no mums (es, hahā) bijām savā elementā :D 8. posmā - Ūdens posmā - bijām 40 minūtes pirms sava jaunā kontrollaika beigām. Tur mums nāca pretī 5 slidu pāri (ne gluži kā Lido, kad pasaki kādu izmēru vajag un tev iedod). Es tiku pie visai ērtām 42. izmēra hokeja slidām, kas man tā īsti par lielu nemaz nešķita. Sākumā mums lika mest bullīšus, par katriem trāpītiem vārtiem (kuriem priekšā bija sniegavīrs - mamuts) varējām cerēt uz mazāku nākamo uzdevumu skaitu. Elīna trāpīja vārtos, pārējie mēs bijām neprecīzi. Tā nu 4 reizes veicām šķēršļu joslu, saķērušies pastumpastumpietupies vagoniņā. Tas bija tieši un vienīgi jautri.
Nu ko, vēl 20 minūtes, kuru laikā jāpaspēj tikt līdz finišam. Ar uzmundrinājumiem (no manas puses, hahā) par spīti nogurumam un trasē, mežā, sniegā pavadītām vairāk nekā 7 stundām, finišā pat visi bijām spējīgi ieskriet skriešus.
Pirms mums bija finišējušas jau daudz komandas, taču vairumam nebija savākti visi obligātie uzdevumi vai arī pārtērēts kontrollaiks. Visu kopā sarēķinot, uzrādījām 3. labāko laiku. Bronza, tātad!
Lielisks piedzīvojums!
Paldies maniem biedriem, Jēkaba mantiniekiem, un rīkotājiem, Jaunajiem Vanagiem!

Rīga, Vankūvera, dzīve = sports

2010-02-13T00:28:00.002+02:00

Sportošana dienā ir pilnībā aizstāta ar sportošanu naktī. Kas to būtu domājis, ka es kādreiz došos skriet treniņu pēc 22iem, kur nu vēl regulāri. Forši, tukšs, tumšs mežs, tukšas ielas. Mazāk regulāri sportošana dienā tiek aizstāta ar sportošanu no rīta. Kas to būtu domājis, ka es kādreiz došos skriet treniņu 7:30 no rīta. Forši, tukšs, krēslains mežs un putni daudz (joprojām 33 redzētas sugas šogad, jādomā, ka dzirdētas vairāk). Dienā savukārt par sportu tiek domāts (daudz laika). Un tagad būs divas svētku = Vankūveras nedēļas, kad tiks arī sekots līdzi (daudz laika).

"Apkārt Alaukstam" un Vanagkalna "Nakts sprints"

2010-02-06T17:16:00.008+02:00

Jēē, 9. reizi esmu tikusi ar slēpēm ap Alaukstu. Jēē, šī reize man patika vislabāk par spīti tam, ka rezultāts daudz sliktāks nekā pagājušajā gadā, slēpes pašas uz priekšu negāja, izslīdēšana nepastāvēja un visa tikšana uz priekšu bija vien ar gribasspēku, kura arī īpaši nebija :D (un tā nav attaisnošanās, tas ir vienkārši fakts). Pirmo reizi šo 9 gadu laikā nokritu, braucot no pēdējā visievērojamākā nobrauciena Smetes kalnā, vēroju Ģirtu, kas man priekšā nokrita un pat nemanīju, ka biju tādā pat stāvoklī kā viņš. Tā bija viena no pirmajām reizēm visas trases laikā, kad pievērsu uzmanību kaut kam sev apkārt. Visu ceļu fiziski biju trasē, bet prāts daudz domāja un atradās, hmm, laikam Kronvalda bulvārī, 4. stāvā :) Daudz domāju par fizioloģiju, par to, ka sirds man ir labs sūknis, bet nabaga sarkomēri savelkas un nelaižas vaļā ne rokām, ne kājām. Domāju par to, kā viņiem likt sarauties/atbrīvoties optimāli ar apzinātām darbībām, ar prāta spēku, bet viņi tā nemaz nepakļāvās :D
Pēc finiša jaka mugurā un garš gabals pa ezeru krustu šķērsu, līdz salai un atpakaļ.
Un forša sabiedrība slēpotāji.

Vakarpusē ar brāļiem un vēl dažiem Loka/Priežu ielas puišiem devāmies uz Vanagkalnu vērot klinšu kāpšanu un paslēpot/Nakts sprintā piedalīties. Kāpēji jau bija ieņēmuši ledus sienu, visi baigi apmierināti, priecīgi. Aplūkojām, kā viņiem sokas, un tad kāpām uz slēpēm. Daudz labāka slīdamība, salīdzinot ar rīta pusi Alaukstā, un trase, lai arī 600 m, tīri interesanta, nevar paspēt nogurt kāpumā, un nobrauciens tāds, ka vējš gar ausīm. Nakts sprints ir sacensības, kurās jābrauc viens aplis (tie paši 600 m), un ir dotas trīs iespējas šo apli braukt, startēt var jebkurā dienā, kamēr ir sniegs, vienīgi tas jadara diennakts tumšajā laikā, jo tas tomēr ir Nakts sprints (trase ir apgaismota). Uz starta līnijas stājos pirmā no mums visiem draudziņiem (meitenēm priekšroka, hahā). Biju pirms tam nobraukusi kādus 10 apļus ar palielu jaudu, tāpēc bija tā silti un vēl prieks, ka labi slīd. 19:59 man piederēja trases rekords, jēē :D Pēc pāris minūtēm gan abi mani brāļi manu rekordu uzlaboja par pusminūti, bet kā teica Raimonds, Vanagkalna boss: "Izbaudi šo mirkli!" :D
Rīt arī uz Vanagkalna trasi, ieņemt Piebalgas pakalnus!

Slēpošana, trases II

2010-01-24T23:04:00.003+02:00

Piebalgas pusē ir elpu aizraujoša trase no Vanagkalna līdz Jaunpiebalgai, vecajam dzelzceļam Rīga - Gulbene. Trase ~ 10 km, tajā mijas ne tie mazākie pakalni (īpaši Vanagkalna pusē, kur gluži vai pasaule pie kājām :D) un līdzenumi, meži, pļavas, izcirtumi, ik pa gabaliņam tā ved gar koptām viensētām. Šajās saulainajās ziemas dienās skaistums jau nu izteiksmīgs, ir vērts šo trasi ieņemt un aplūkot Piebalgu (cik nu var aplūkot ar aizsarmojošām, aizlīpošām skropstām :)).

Slēpošana, trases.

2010-01-12T18:27:00.003+02:00

Mani personīgie novērojumi liecina, ka šogad kvalitatīvas trases publiskās. Sniega daudzums dara savu. Reiņa ļoti laba, Priekuļu kā parasti super, un Uzvaras parkā arī. Un lai gan pēdējā joprojām (un gan jau uz visiem laikiem) ir absolūti līdzena un diezgan īsa, tur ir visādus līkumus iespējams mest un savākt kilometru, manuprāt. Mīnusiņš tāds, ka daudz cilvēku apgrozās tajā īsajā gabalā.

Tiem, kam trases kvalitāte un platums nav būtiskākie kritēriji un galvenais vien doties ārā - mežs Rīgā labākā vieta, kur slēpot.

2010 feat. W21

2010-01-08T22:20:00.010+02:00

Tikko sapratu, ka no šī gada kādi daudzi, nu gan jau kādi padsmit gadi paies vienā grupā (vismaz ar numuru vienā, burts gan jau atšķirsies :D)

Brauciens no "kukaiņu/lietus" Ilvestiādes, joprojām W20 un vasara.

Bet vispār pašlaik par O-sportu tiek domāts maz. Nepierasti, janvārī līdz šim vienmēr tāds liels O-sporta vilnis man ir bijis, tieši janvārī ašāk aprīli un pavasari Kurzemē CNS ir pieprasījusi. Šogad? Treniņi paliek, bet tā mehāniski. Kļūstu par īstu LU BF patriotu/iedzīvotāju :D

Kolka, bio un vasara.

Kamēr ziema, dodieties slidot, draudziņi!

Ziema, sniegs, slēpošana II

2009-12-26T18:31:00.003+02:00

Vakar, skrienot pa takām un ceļiem, kuri ved uz Gulbenes - Smiltenes ceļa pusi un kurus izmantoju vasarā, atklāju, ka nekad neesmu bijusi mežos tām blakus. Vasarā gan man arī tur negribētos doties (vietām šādi tādi ūdeņi tur ir kā šķēršļi), bet tagad ziemā? Skrēju skrēju pa gludi nošķūrētu, ļoti slidenu ceļu un tad iedevos mežā. Sniega joprojām daudz (šodien gan jau ūdens apakšā, sniega līmenis rūk, bet vakar vēl tiešām dziļas kupenas visur bija). Brist diezgan grūti. Un mežs tāds liels un varens. Milzīgas baltas egles, milzīgas baltas priedes. Vienīgā krāsa, ne balta/pelēka/vēl pelēkāka bija brūnie priežu stumbri.
Nu ja un šodien slēpošana, nē, drīzāk šļūkšana jau pa ļoti slapju sniegu ar ūdeni apakšā. Es zinu, ko vēlēties, kad zvaigzne (ne gluži, bet lai paliek zvaigzne) nokrīt, kad pulkstenis 22:22 vai citos gadījumos, kad kaut ko var vēlēties, - ne tik mainīgus laika apstākļus, lūdzu!

Ziema, sniegs, slēpošana.

2009-12-23T20:34:00.002+02:00

Kā jau katru gadu, tiklīdz nokļuvu mājās, tā pagalms un uz ZA no mājas esošā meža pļava tika pārvērsta par slēpošanas trasi. Sniega pietiek. Pļavā ir ~ 300 m gara klasikas trase, turklāt diezgan kvalitatīva. Vismaz šodien bija, rīt droši vien visas trases būs sākumā tā kārtīgi jāiebrauc atkārtoti, jo bez pārtraukuma sniegs krīt vēl. Ja tā turpināsies, drīz pie manis vismaz sniega jautājumā būs Kolka! (windguru gan noliedz šādu iespēju)
Starpcitu, mežā slēpošanu interesantāku padara stirnas. Man kaut kā gadās viņas vienmēr izbiedēt.

Jaukas dienas.

2009-12-06T22:20:00.003+02:00

Dienas kā dienas, šīs pēdējās atkal Kolkas pusē. Esmu atguvusies no mistiskas fiziskās bedres, kas nenoliedzami motivē treniņiem veltīt tiem pienākošos uzmanību. Ik pa laikam man izdodas sarunāt sev kādu treniņbiedru vai mainīt takas, pa kurām skrienu, lai dienas nekļūtu vienmuļas (un tiešām, es šad tad brīnos, kur man izdodas tik aizraujošas dienas dabūt :D). Gaidu īstu ziemu ar mīnusiem un sniegu, lai varētu ieviest slēpošanu savu dienu sastāvā. Plāns ir pievērsties O-tehnikas, īpaši virziena ņemšanas, uzlabošanai.

Vakar, šodien tiku tuvāk iepazīstināta ar mežaudžu plāniem. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka O-sporta kartē varētu ieviest kādus jauninājumus tās uzbūvē (kaut vai tāpat vien prieka pēc). Tāpēc ir nākamais plāns, ka es (gan jau savu māju apkārtnē un vasarā) izveidošu apvienoto O-sporta - mežaudžu karti.

Ir vērts aplūkot Route to Christmas (gan Day 6 gan visas pārējās):
http://news.worldofo.com/2009/12/06/route-to-christmas-day-6-2009/

Kolka, daba, rags, vējš, bio, līcis, manējie.

2009-11-23T20:13:00.003+02:00

Brīvdienas Kolkā. Jaukas treniņu un vispār pārmaiņas.
Skriešana gar jūru, mm.
Sāku kārtīgāk izpētīt turienes mežus. Ir, ko.
Ar Sandru padarījām derīgu darbu viņas ķērpjiem.
In love with this place.

Geocaching.

2009-10-31T20:25:00.003+02:00

Kopš vasaras nebiju meklējusi nevienu geocachu. Šodien gāju medībās. GPS mani drusku pievīla, bet šo to atradu. Un bonusā ieguvu lielisku dienu Siguldā.

Orienteering again. Mežaparks.

2009-10-22T01:27:00.002+03:00

I hadn't kept a map in my arms since the end of September. Today I was perfectly happy to keep it again.
Last week accidentally I met guys from project "Pēdas" and got to know about their orienteering competitions for pupils of Riga. I was impressed by that thing, and I got more impressed when I heard that they need some help in the forest. So this morning I and one guy from "Pēdas" put the controls out in the woods, in Mežaparks. I came to conclusion, that waking up by running in the forest is something I really appreciate. It's more than great.

I'm tweeting.

2009-10-08T15:47:00.001+03:00

http://twitter.com/Vieda_

LU BF Photo-orienteering 2009. Vecrīga, Kronvalda park.

2009-10-06T20:58:00.005+03:00

Although my competition season is over, already for some time I've been into one untraditional orienteering competition called photo- orienteering. This afternoon it took place in my faculty and the centre of Riga and was organized by me... And some my friends!--> Thanks a lot, who helped! :)

I guess everything worked, people were excited, they had a great time with searching and looking around.
Cool thing!

Baltic Junior Cup 2009. Vällamäe, Haanja, Eesti.

2009-09-27T20:32:00.006+03:00

And Estonia again! :))
I was quite sure, that the green terrain and bad runnability won't surprise me, as this was the 6th time only this year (and approximately 40th overall?) , when I was running in South-Estonia. Just the height difference was something more or less new- there was the second highest point of Estonia in the map.
Well, what about my start? Firstly about long distance. One thing is good thing- there's no disappointment about anything I did at the forest :) I just run, enjoyed the sports, did some mistakes and find some flags pretty clean as well. I liked the race also because of having route choices- for example to the 4th control I saw three variants, but I took even the 4th one and that's why lost about minute. I was also glad that this year I've run in high mountains for many times, cause the experience was necessary to not to sprain my ankle (slopes were wet and muddy). In the end it happened to got 4th place! Cool, you know? :D

Map from long.

After the race we had funny evening with games... :) And till now I'm surprised, that no one could repeat the sentence "es esmu bruņurupucis nindzja un man garšo šokolādes kūciņas" (made by Laura, who really likes chocolate cakes :D ).
Relay. 2. team of Latvia. My team mates, especially Artūrs, did great job and we got 5th place (the best of all Latvia teams). My race was quite the same as in long. No pressure, at least psychologically no. Some mistakes, with whom most probably it would be top 3. Almost all mistakes were connected with bad route choices. And what's new- now I have some pain in left leg, cause I beat it badly. Cool, you know? :D

Map from relay.

So I guess it was the last competition for me this year (?). But who knows..

Cēsu rudens. Raiskums, Kvēpene.

2009-09-24T22:59:00.004+03:00

Kopš Latvijas čempionāta neesmu skrējusi nevienās sacensībās, bet Cēsu rudenī tomēr biju- šoreiz kā darbinieks. Ar Nauri kopā pārbaudījām punktus pirms starta. Kopā 48 kontrolpunkti- katram 24. Man tika kartes baltā daļa. Izplānoju sev distanci, un skrēju. Jau otrais no maniem pārbaudāmajiem punktiem bija neprecīzs, bet kopumā tas arī bija vienīgais. Apvidus vienkārši izcils. Šobrīd ierindojas manu Latvijā esošo mežu topa 1. vietā :D Skrēju aptuveni 1,5 h un jutos superīgi tieši meža dēļ :)) Tā kā kartei viena daļa ir jauna, tur noteikti notiks kāda no nākamā gada Meridiāna kartām. Brauciet un skrieniet! :)

Čempionāti Igaunijā un Latvijā.

2009-09-17T22:58:00.006+03:00

Ir jau gan kāds laiciņš pagājis no pēdējām meža sacensībām, bet nenāks par ļaunu par tām atcerēties un uzrakstīt. Pēc Ungārijas uzreiz nākamajā nedēļā devos uz Igaunijas garās distances čempionātu tepat netālu no robežas, Vastseliinaa. Ceļš uz turieni bija garš un nedaudz nogurdinošs, jo daļu attāluma veicu kājām, bet tas netraucēja distancē doties ar pilniem spēkiem. Apvidus visai zaļš, daudz krūmu (kurus pēc tam lauzu un priecājos par skaisto tikko lobītas mizas smaržu), padaudz purvu un vispār Igaunija kā jau Igaunija, esmu pieradusi pie viņu apvidiem :) Izloze man bija piešķīrusi grupas pēdējo starta minūti, tāpēc cerēju uz kaut nedaudz ieskrietām takām, lai vieglāk un ātrāk var attīstīt kaut kādu ātrumiņu. Sāku skriet un sapratu, ka man priekšā tiešām ir garā distance- tas nozīmē 1:15000 mērogs. Pēc tam, kad uz pirmo punktu aizskēju par tālu un mani apturēja stiga, atcerējos Ungārijā gūto mācību, ka ir jāskatās kartē! :) Tad nu tā kādus dažus punktus paņēmu mierīgi, bez kļūdām, ar vidēji ātru, nepiespiestu skriešanu, kā jau minēju, priecājos par koku smaržu un Markusa distanci, kuru viņš, kā jau garo distanču fans, bija sataisījis ar pilnīgi maz ceļu variantiem :) Tad nāca kļūdas.. Tādas muļķīgas, kur es vienkārši pazudu starp daudz visa kā un bija grūti atrast kādu piesaistes objektu. Tad nāca virziena kļūdas.. Tad es satiku Daci un mēs kopā nokļūdījāmies reljefā (par to man kauns, jo vismaz reljefā es reti kļūdos). Bet beigas vairāk koncentrējos un skaisti paorientējos tādā vidējā, nepiespiestā tempiņā :) Nebija man mērķis šo distanci noskriet ļoti ātri, drīzāk gan precīzi (bez panākumiem). Rezultātā kļuvu par Igaunijas čempionāta 3. vietas ieguvēju S20 (pēc pavasara 1. vietas vidējā distancē man ir prieks par to, ka nebija iemesla būt drusku bēdīgai par to, ka atņemu igaunietēm iespēju tikt pie zelta :) ). Prieks par Piibi, kas bija noskrējusi labi un ātri, un salika man 9 minūtes :D
Tā lūk.
Nākamajā dienā, respektīvi svētdienā, ar Daci un Ilzi mērojām garu ceļu no Karulas dabas parka uz Riekstukalnu- klubu stafetēm. Pirmais ieraksts par to, kā es skrienu Meridiānā! :) Stafetē startēju 3. etapā, 5 km garā distancē, kuru man par nelielu pārsteigumu, pamatā veica puiši. Bet tas tā, jo es pati skrēju slikti. Andris un Valters no meža izskrēja kā pirmie! Pēc iepriekšējās dienas piecpadsmitnieces mēroga bija pagrūti pierast pie uz pusi lielāka- 1:7500. Šķiet, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc uz 2. kp savācu 5 minūtes atrodoties kp rajonā, bet tā arī nespējos viņu atrast. Pēc tam tālākos punktus atradu salīdzinoši labi, kopā vēl kāda 1,5 min kļūdās, un tāpēc arī augstu vietu Meridiānam nosargāt nu nekādi neizdevās (8. vieta, nezinu, kurš, bet totāli slikts laiks etapā). Tālāk gan mani komandas biedri ātri vien top 3 pozīcijas atguva, bet neliela neveiksmīte, un rezultāts šoreiz DSQ. Nu ko, tāpat esam vieni no labākajiem :)
Tad nu tālāk, 5., 6. septembris Ventspilī un Latvijas čempionātā (vidējā un stafete). Šis diemžēl ir pēdējais gads, kad varu startēt junioru grupā, tāpēc jāsāk pierast pie domas, ka nākamgad mana grupa būs S21E, un tieši tāpēc šajā vidējā distancē izvēlējos startēt S21E. Ar mani kopā bija tikpat kā visas Latvijas labākās dāmas. Apvidus sarežģīts- pagājušā gada Eiropas čempionāta vidējās distances, šķiet, ka fināla karte. Tā kā man pie sienas stāv Minnas karte no šīs distances, es zināju, kāda tā ir :) Bet nu ar to vien, ka zini, kā izskatās karte, nepietiek, lai distanci noskrietu tīri, kur nu vēl šo! Jau uz pirmo kp aizbliezu kaut kur auzās, nu nerēķinājos, ka būs tik ļoti jāseko līdzi, ka uz virzienu vien paļauties nevarēs (hā hā Vieda paļaujas uz virzienu :D ). Mani izglāba Krista, kas arī meklēja to pašu kp un atrada ātrāk.. Uz 2. kp biju kļuvusi tik daudz gudrāka, ka jāņem ļoti drošs variants. Paņēmu pārāk drošu- milzīgu līkumu :) Izskrēju uz ceļa, ieraudzīju, ka priekšā tornis. Skatījos kartē, torni nespēju saskatīt. Skatījos uz priekšu, redzēju, ka prieksā tornis. Skatījos kartē, torni nespēju saskatīt. :) Nu nesapratu, kur es tagad varu būt izskrējusi, skaidrs tikai, ka ceļš ir īstais. Mani izglāba tas, ka tā šauboties biju aizskrējusi līdz ceļu sazarojumam, un tālāk jau man viss bija skaidrs, kur esmu, ar vai bez torņa. Pie 2. kp klāt jau bija Ivetiņa, kas startēja 2 min aiz manis, un tas gan arī nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā manu slikto sākumu. Tad es sāku orientēties, un vispār vissarežģītākajā apvidū man nemaz tik slikti negāja, rūpīgi sekoju līdzi visam.. Par 9. kp man gan ir dusmas, jo, kad pārskrēju pāri purvam, zināju, ka esmu no kp pa kreisi. Ieskrēju punkta rajonā, atradu citu kp, un labi zinādama, ka man vajag vēl pa labi, sāku skriet pa kreisi! Tur atstāju daudz laika, un man par to galīgi nav prieka. Arī beigās ļoti daudz sīkumu, uz ko nevajadzīgi laiks patērēts. Prieks, ka fiziski gāja labi. 6. vieta, ļoti daudz zaudēju Aijai.
Stafetes. Mums tradicionālā komanda: Dace- 1. etaps, Krista- 2. etaps, Vieda- 3. etaps. Šoreiz vienīgi S21 grupa. Dace izskrēja teicami, 4. vieta un zaudēts laiks vien dažas minūtes. Krista gan meklēja pirmos punktus tā pailgāk, un iznāca 11. vietā, bet tas nekas. Mērķis ieskriet 3niekā mums tāpat nebija :) Tā kā es nejutos ļoti atbildīga par to, ka mums ir kaut kas jāizcīna, tad vienkārši nepiespiesti veicu distanci, ar nepārāk daudz un lielām kļūdām, pārsteidzoši, ar visātrāko laiku un komandas vietas uzlabošanu līdz 7ajai. Smieklīgi bija kā man gāja pie 13. kp. Pie 12. kp satiku Valteru, ar kuru jau mums agrāk mežā ir bijusi sadarbība :) Viņš man prasa, kādu man kp vajag, es saku 112. Valters saka- viņam 85. OK, es skrienu pa priekšu, perfekti- tiešām perfekti aizskrienu līdz savam kp, bet tas izrādās 85. Pasaucu Valteru, kas turpat tuvumā, bet punktu vēl nav ieraudzījis, sāku domāt, ka varbūt kp ir domāts blakus ielokā, paskrienu uz to, tad iedomājos, ka varbūt ir jābūt degunā, vārdu sakot, ļoti raustos.. Un tad Imants no Meridiāna, kurš arī turpat tuvumā bija, man paziņoja, ka 112. ir pāri ceļam! Un tad es paskatījos kartē, un sapratu, ka 112. bija mans 8. kp un man vajag 85.! Un tad es to kp, līdz kuram biju perfekti tikusi, beidzot paņemu un skrēju talāk :D
Prieciņš par šo distanci, man tas apvidus ļoti patīk!

Hungaria Cup 2009. Miskolc-Hungary.

2009-08-24T20:10:00.004+03:00

Last week I enjoyed running in the forest of Hungary. Perfect terrain, even more perfect runability, nice distances, mountains, slopes, stones and that all five days long. The sixth one- race through the city, which was also great because of having route choices and lots of tunnels :)
First days my start was quite unconvincing, I made so many mistakes, I think all kind of mistakes I can imagine. After the third day, which was the most difficult because of climbing (240 m in 3,5 km long distance) and which I made even more difficult by adding some extra climbing, I came to conclussion that once again I have to take control over the controls. So last three days I really thought a lot and it helped :)

Results: http://live.woc2009.hu/?p=hungaria

Apart from Hungaria Cup it was also great to watch the World Championship, to take sunbath, to sleep, to meet my crazy friends from other countries :D and so on.
But it wasn't nice to drive (I'm happy, that I'm at home now).

XXI Koprakarikas. Leevi.

2009-08-11T14:32:00.005+03:00

Pēdējā nedēļas nogale tika pavadīta Igaunijā, skrienot OK Kobras rīkotajās 3-dienās XXI Koprakarikas, kā arī izklaidējoties ar Daci Võru un Kosē.
Jau ceturtdienas vakarā ieradāmies savās naktsmājās- Sildu ģimenes dzīvoklī, paņēmām riteņus un devāmies uz Võru, kur atcerējāmies visādus vecus piedzīvojumus, atradām vietas, kur šie notikumi risinājušies un drusku arī pamaldījāmies. :)
Piektdien uz mežu. Vidējā distance, mērogs 1:7500, daudz kontrolpunktu, skrienamība no labas līdz vidējai. Skrienot jutos labi, lielas kļūdas nepieļāvu, distances vidū pamanīju Hannulu, kas startēja 2 min pirms manis, un tā līdz finišam daļēji orientējos arī pēc viņas. Analizējot savu veikumu, sapratu, ka kļūdu īstenībā bijis daudz :) ceļu izvēles ne tās labākās, lieki līkumi pa mežu, kur bija iespēja skriet pa takām, baltā meža vietā pa zaļo...
Nākamā- sestdienas distance- pat ļoti atšķirīga, salīdzinot ar iepriekšējo dienu. Garā distance, mērogs 1:10000, joprojām daudz kontrolpunktu, skrienamība no labas līdz sliktai- grāvji, daudz purvu, kas visi bija slapji, dubļaini, grimstoši. Sāku labi, pirmajā grāvī, atšķirībā no Daces, neiekritu un daudz laika nezaudēju :) Pie 4. kp Daci pamanīju (viņa startēja 4 min pirms manis), bet sadarboties vēl nesākām. Pēc manas kļūdas uz 7. kp, kas atkal sanāca neprecīza virziena dēļ, ar Daci atkal bijām kopā un tad gan tā līdz ~ 17. kp. Beigas skrēju viena, pieļāvu vairākas kļūdas un pirms pēdējā kp iekritu grāvī. Kopumā distanci veicu diezgan slikti, tieši daudzo kļūdiņu un neprecizitāšu dēļ. Secinājums: biežāk kartē jāskatās.
Vakarā ar Daci Sarmītes uzraudzībā cepām melleņu kūku, turklāt izcepām galīgi labi :)
Svētdienas distanci veicu lēnā treniņa ātrumā. Garā distance, mērogs 1:15000, mazāk kp, skrienamība līdzīga kā 2. dienā, joprojām daudz purvu, vien bija vairāk etapu pa ceļiem, kuros es nesteidzīgi paspēju izpētīt visu distanci. Lielākā kļūda uz pēdējo kp, kur izskrēju ar garu zāli aizaugušā pļavā un īsti nesapratu, kur atrodos.
Rezultāti http://kobras.polvamaa.ee/Koprakarikas2009/day3/

Pieredze Igaunijā papildināta :)

Liels paldies Sarmītei un Sixtenam, Dacei par to, ka neizmeta mani no mašīnas pēc 2. dienas :D un Timo par gultu! :)

50. Jüriööjooks. Kilingi-Nõmme.

2009-04-26T11:56:00.005+03:00

Šonakt tika noskrietas pirmās sacensības- 5 etapu (V-S-V-S-V) stafetes Jüriööjooks - OK Võru sastāvā. Vieta: Kilingi-Nõmme. Mana komanda: Lauri Sild, Eleri Hirv, Timo Sild, es, Markus Puusepp. Stafetes man diezgan nepierastos apstākļos- naktī (tumsā orientēties mana pieredze nav visai liela). Nenoliegšu, ka tas mani drusku biedēja, nebiju pilnīgi pārliecināta par sevi.

Timo man stafeti nodeva kā 4., zaudējot 1. vietai 4 min, 3. vietai ~ 1,5 min.
Uz pirmo k/p skrienot, man reti kad bija pilnīga saprašana, kas ir kas, šķita, ka pusi no tā, ko redzu, redzu par daudz, taču virziens bija īstais, lielos vilcienos kartē redzamais sakrita ar to, kas bija dabā, un galu galā ar nelielu nedrošību, ne gluži maksimālā ātrumā 1. k/p paņemts veiksmīgi. 2., 3., 4. k/p jutos labi, biju iejutusies kartē un naktī, gaisma man bija teicama, un k/p paņemu ļoti labi. Uz 5. k/p pirmā nopietnā kļūda- apskrienot dažus šķēršļus dabā, novirzos pa kreisi un tā rezultātā atrodu ātrāk citu farsta kontrolpunktu. Uzreiz gan arī saprotu, kur šis k/p atrodas un kur ir jādodas man, noskrienu lejā no kalniņa, gar purvu un mans k/p jau spīd. 6. k/p ātri ārā uz ceļa, tādā pat virzienā caur mežu, pāri grāvim uz nākamo ceļu, pāri elektrolīnijai, viens ieloks, deguns, otrs ieloks- mans k/p. Ļoti viegls kontrolpunkts :) atšķirībā no septītā. Uz 7. k/p distances vislielākā kļūda. Sākumā izlemju, ka skriešu pa vienalga kuru taku, kas iet k/p virzienā, jo tāpat man jātiek uz lielās, un skrienot pa mazajām, uz tās var viegli tikt. Reāli bija tā, ka pa to taku, pa kuru aizskrēju, pēc purviņa man vajadzēja nogriezties pa labi arī pa taku, taču šo taku neredzēju, iespējams, ka biju pat jau par tālu iekšā mežā ieskrējusi. Izlēmu, ka jāskrien virzienā ārā uz to pašu lielo taku. Tas man izdevās, turklāt tieši tā, kā biju gribējusi- uz krustojuma ar mazāko taciņu, vienīgi es nebiju pārliecināta, vai tas ir īstais krustojums, ko domāju. Šajā vietā pirmo reizi pamanīju savas agrāk startējušās konkurentes- Piibi un, šķiet, ka Hannulu. Mēs visas skrējām iekšā mežā virzienā, nonācām pie ieloka (kas, kā vēlāk izrādījās, bija īstais, kurā bija vajadzīgais k/p, tikai zemāk), es vēl joprojām šaubījos, vai esmu ieskrējusi mežā pareizajā vietā, abas pārējās meitenes arī izskatījās apjukušas un aizskrēja pa kreisi. Es paskrēju uz leju, bet ne tik zemu, kā vajadzētu, izlēmu, ka man jānoskaidro, kur es precīzi esmu un izdevīgāk ir turēties ar abām pārējām kopā, tāpēc arī sāku skriet pa kreisi (lai pārliecinātos, vai šis ieloks, kurā esmu, nav viens pa labi no tā, kuru vajag). Diezgan ātri sapratu, ka gar malu turpinās tikai gluda nogāze, ka man noteikti jāskrien atpakaļ. Tāpat bija izlēmušas arī Piibe un Hannula. Skrējām atpakaļ uz ieloku, kurā ieskrējām pašā sākumā, noskrējām vēl vairāk uz leju, un k/p tur bija. Labākajam laikam šajā etapā zaudēju vairāk nekā 2,5 min. Tālāk nāca kontrolpunkti pilsētas teritorijā. Ar abām meičām uz 8. k/p skrējām pa augšējo variantu- ielu, līdz kurai tikām viegli un diezgan ātri. Pie paša k/p gan es pieskrēju pie dīķa ātrāk, nekā vajadzīgs. 9. k/p sākums ļoti labi, skrienam pa ielām, skatos, kur man jāskrien tālāk. Kad nokļuvu k/p rajonā, nedaudz apjuku sētu dēļ. Piibei bija farsts atšķirīgs no manis, viņa savu k/p paņēma ātrāk, un ieskrēja pa vārtiņiem ceļā uz nākamo k/p. Aizskrēju līdz savai mājai, kurai blakus k/p bija, un tālāko ceļu vismaz sākumu droši zināju- jāskrien caur tie pašiem vārtiem, kur Piibe izskrēja. Nonācu sētā, kas apkārt estrādei, kurā pirms starta notika sacensību atklāšana. Kartē nespēju saskatīt nevienu izeju, tāpēc apskrēju estrādei pa nepareizo pusi. Aiz manis tad bija vēl viena igauņu meiča, kuru nepazinu, bet kas varētu būt Sigrid Ruul no kluba JOKA. Kad no estrādes iežogojuma tiku ārā, līdz 10. kontrolpunktam- skatītāju k/p- ceļš bija zināms, skrēju un skatījos ceļu uz nākamo. Skatītāju k/p uzzināju, ka zaudēju 2. vietai, sanāk Piibei, apmēram 20 sekundes. Uz 11. k/p sākumu droši zināju, kur un kā man jāskrien, bet kad skrēju pa stigu, no kuras man bija jāgriežas iekšā uz pļaviņu, neizsekoju, cik tālu esmu jau aizskrējusi. Labākā iespējā tad šķita paļauties uz pārējām gaismiņām, kas vajadzīgajā virzienā mežā bija. Ieskrēju mežā, protams, biju par tālu, meklēju meža/purva pāreju, un drīz arī pamanīju pļaviņu ar 11. k/p. Uz 12. k/p skrēju pa taisnu, bet tāpat drošu variantu. Redzēju, ka divas meitenes skrien pa visdrošāko- kreiso apkārtceļu gar pļavu. Pie k/p viņas bija drusku ātrāk. 13. k/p-pēdējais- sākumā Sigrid skrēja pa priekšu, es pēc viņas kontrolēju virzienu. Kad izskrējām uz pēdējo mazo meža posmiņu, redzēju priekšā Piibi. Pēc splitiem redzu, ka finišā sanāca viņai pievilkt 3 sekundes. Tā nu mēs- 2., 3., 4. (Piibe, es, Sigrid) bijām praktiski reizē. Ar startu neesmu apmierināta, bet savu svarīgāko uzdevumu- noturēt pozīciju- izpildīju. :)
Markus noskrēja izcili. Mūsu komandai 2. vieta.
Dace un Ilze kopā ar OK Võru II komandu, diemžēl, tika noņemtas, taču abas meitenes savos etapos startēja ļoti labi!

rezultāti šeit
karte pagaidām nav pieejama.

nākamās sacensības: Ilves-3