Tad nu par visu pēc kārtas.
Pasākums kopā ar Meridiānu. Bijām viena meiteņu komanda un jau tradicionāli divas puišu komandas. Daudz joku kā koku, fizioloģiskā (smiešanās) C vitamīna ražošana, oma lieliska un viss forši visu laiku :D Ceļā ik pa laikam miegs, drusku gudrību no Anda grāmatas par sportistu uzturu, drusku diskusijas par tēmu. Tallinā uz prāmja apjautu, ka varu tā mierīgi sēdēt un skatīties uz Somu līci un domas vispār nekas nevajadzīgs neaizņem, nekur nav jāsteidzas utt. un vispār viss ir forši :D Ilgu laiku gan tas nevilkās, jo ar puišiem devāmies sekot līdzi GER vs SRB, kas izvērtās par totālu sarūgtinājumu man, ņemot vērā, ka vācieši zaudēja.
No Helsinkiem līdz Kytäjä vien nepilni 60 km, kurus izmantoju pilnvērtīgi, tas ir, guļot :D Pirmie iespaidi par sacensību apvidu - nenoliedzami tipiska Somija. Klints starta/finiša pļavas fonā vienkārši iespaidīga. Tika izteiktas hipotēzes, ka tur augšā noteikti būs kāds kp, un arī gluži pretējas - ka organizatori diez vai riskēs un punktu liks tur augšā tīri bīstamā vietā. Redzamais vispār radīja vēlmi iečekot mežu tuvāk un izskriet modeli. Andis un Andris to nekavējoties darīja, mēs (meitenes) gaidījām kartes no viņiem. Sagaidījām, devāmies kartes virzienā, un mūsu pirmais modeļa skriešanas mēģinājums beidzās ~ 4 minūšu laikā, jo sākās spēcīga lietusgāze. It kā jau nekas, neviena no lietus nebīstamies :D, bet izlēmām, ka salīt pirmajā dienā, kad vēl 2 naktis un 2 dienas jādzīvo teltī un nav zināms, cik siltā gaisa temperatūrā, mēs neuzskatām par prātīgu domu. Tā vietā palasījām savu labo līdzi paņemto literatūru un paražojām vēl C vitamīnu :) Novērtēju, ka no telts vienīgie dzirdamie putni ir dzeltenā stērste un lauku cīrulis, un izlēmu, ka gan acis, gan ausis putniem un dabai šoreiz ne nieka neveltīšu. Drīz jau arī miegs pieveica manu miega pieprasošo organismu.
Rīts sākās ar ašu apģērbšanos un tūlītēju došanos modelī. Dace, kam pirmais etaps, palika guļot, bet mēs trīs pārējās meitenes 1,5 h lēnām, prātīgi un kritiski izgājām, nedaudz izskrējām īstenībā ļoti īsu distancīti. Meži nu dikti skaisti: daudz akmeņu, dažāda izmēra klinšu, dažāda izmēra un slapjuma purvu, izteiktas reljefa formas, kas gan kartē attēlotas ar 5 m horizontālēm, bet fiziski nav tās nogurdinošākās, skrienamība variē no ļoti labas līdz sliktai. Tieši es jau tikpat kā uzreiz paspēju kļūdīties, bet tas tikai par labu nāca. Kā Dace vēlāk pareizi pateica, man ir grūti pierast pie vienas konkrētas lietas - skandināvu mežos ir daudz atklātu teritoriju, ko viņi apzīmē ar pelēku, jo segums ir akmeņi, bet man pa gabalu šie pelēkie lauki izskatās kā vispārastākie dzeltenie vai dažādu veidu atklātas/pusatklātas teritorijas. Muļķīgi, bet šoreiz modelī izlēmu, ka cik vien iespējams, nepievērsīšu galveno uzmanību teritorijas veģetācijas biezumam/augstumam.
Pasākums kopā ar Meridiānu. Bijām viena meiteņu komanda un jau tradicionāli divas puišu komandas. Daudz joku kā koku, fizioloģiskā (smiešanās) C vitamīna ražošana, oma lieliska un viss forši visu laiku :D Ceļā ik pa laikam miegs, drusku gudrību no Anda grāmatas par sportistu uzturu, drusku diskusijas par tēmu. Tallinā uz prāmja apjautu, ka varu tā mierīgi sēdēt un skatīties uz Somu līci un domas vispār nekas nevajadzīgs neaizņem, nekur nav jāsteidzas utt. un vispār viss ir forši :D Ilgu laiku gan tas nevilkās, jo ar puišiem devāmies sekot līdzi GER vs SRB, kas izvērtās par totālu sarūgtinājumu man, ņemot vērā, ka vācieši zaudēja.
No Helsinkiem līdz Kytäjä vien nepilni 60 km, kurus izmantoju pilnvērtīgi, tas ir, guļot :D Pirmie iespaidi par sacensību apvidu - nenoliedzami tipiska Somija. Klints starta/finiša pļavas fonā vienkārši iespaidīga. Tika izteiktas hipotēzes, ka tur augšā noteikti būs kāds kp, un arī gluži pretējas - ka organizatori diez vai riskēs un punktu liks tur augšā tīri bīstamā vietā. Redzamais vispār radīja vēlmi iečekot mežu tuvāk un izskriet modeli. Andis un Andris to nekavējoties darīja, mēs (meitenes) gaidījām kartes no viņiem. Sagaidījām, devāmies kartes virzienā, un mūsu pirmais modeļa skriešanas mēģinājums beidzās ~ 4 minūšu laikā, jo sākās spēcīga lietusgāze. It kā jau nekas, neviena no lietus nebīstamies :D, bet izlēmām, ka salīt pirmajā dienā, kad vēl 2 naktis un 2 dienas jādzīvo teltī un nav zināms, cik siltā gaisa temperatūrā, mēs neuzskatām par prātīgu domu. Tā vietā palasījām savu labo līdzi paņemto literatūru un paražojām vēl C vitamīnu :) Novērtēju, ka no telts vienīgie dzirdamie putni ir dzeltenā stērste un lauku cīrulis, un izlēmu, ka gan acis, gan ausis putniem un dabai šoreiz ne nieka neveltīšu. Drīz jau arī miegs pieveica manu miega pieprasošo organismu.
Rīts sākās ar ašu apģērbšanos un tūlītēju došanos modelī. Dace, kam pirmais etaps, palika guļot, bet mēs trīs pārējās meitenes 1,5 h lēnām, prātīgi un kritiski izgājām, nedaudz izskrējām īstenībā ļoti īsu distancīti. Meži nu dikti skaisti: daudz akmeņu, dažāda izmēra klinšu, dažāda izmēra un slapjuma purvu, izteiktas reljefa formas, kas gan kartē attēlotas ar 5 m horizontālēm, bet fiziski nav tās nogurdinošākās, skrienamība variē no ļoti labas līdz sliktai. Tieši es jau tikpat kā uzreiz paspēju kļūdīties, bet tas tikai par labu nāca. Kā Dace vēlāk pareizi pateica, man ir grūti pierast pie vienas konkrētas lietas - skandināvu mežos ir daudz atklātu teritoriju, ko viņi apzīmē ar pelēku, jo segums ir akmeņi, bet man pa gabalu šie pelēkie lauki izskatās kā vispārastākie dzeltenie vai dažādu veidu atklātas/pusatklātas teritorijas. Muļķīgi, bet šoreiz modelī izlēmu, ka cik vien iespējams, nepievērsīšu galveno uzmanību teritorijas veģetācijas biezumam/augstumam.
Starts stafetei 14os, bet man kā 4. etapam pēc pašas prognozēm ~ 17os. Laiku izmantoju guļot, un šoreiz neaizmirsu arī par ēšanu (pēc negatīvās pieredzes iepriekšējā Venlā, kad 8 km distances pēdējos pāris etapus man vienkārši nebija spēka tieši tāpēc, ka pirms starta pēdējo reizi ēdu ~ 8 h iepriekš), un tad jau arī bija laiks sajūsmināties par to, ka viss notiek :) Pilnībā sekoju līdzi notikumiem 1. etapā, dikti priecājos par Grēti un Kirti, kuras finišēja iekš Top 15, priecājos arī par Daci, kura finišēja ar veselām abām potītēm un tīri apmierināta :) Vispār varēja manīt, ka distancē kopumā notiek spraigi notikumi, meitenes pieļauj daudz kļūdu, izvēlas visdažādākos variantus un iztiktas līderes nav nevienas. Pēc Līgas un Ilzes startiem devos mežā ar galīgi labu sajūtu.
Uz 1. kp ar nelielu līkumu un nebūt ne labāko variantu, bet arī ne parāk slikti. Uz 2. savukārt draņķīgi. Sāku skriet grupā un pazaudēju piesaistes, nebiju gan vienīgā, bet nepiedodami tāpat. + 4'. Tālāk līdz 6 kp viss raiti un gludi, ir azarts un patīk. Vienīgā problēma, ka 2x baigi novēlos un sasitu vienu un to pašu rokas daļu, ko varēja just, bet nu tas īpaši netraucēja. Uz 7 kp, kas garais etaps, distances trakākā kļūda, jo neizskaitīju visus tos daudzos purvus, gar kuriem skrēju un beigās jau atkal paralēlas situācijas dēļ meklēju punktu daudz par ātru. +12'. Traki! Pēc šī kp gan visam sekoju līdzi ļoti prātīgi un neizlaidu nevienu galveno objektu, kas deva iespēju celties uz augšu un iztikt bez milzīgām minūtēm plusos. Principā jau tīri daudz sanāca skriet kopā ar grupām, reizēm pa priekšu, reizēm pa aizmuguri. Tas pēdējais diegan kaitinoši vispār :D Finišā konstatēju, ka skrienu kopā ar meiteni, ar kuru arī distanci kopā sāku (distancē gan viņu manīju tikai līdz 1. kp).
Riktīgs prieciņš par foršo, izaicinošo un spēku pieprasošo distanci un apvidu.
Finišā konstatēju arī to, ka gluži nemanot ir sācis līt, un ka man ir totāli sadriskātas bikses. Vēl konstatēju to, ka man par brīnumu dažas zināmās meitenes, kas startēja pirms manis, joprojām ir mežā. Un tad nu satiekot daudzus paziņas ~ 2 h laikā tiku arī pie tīrības, siltuma un sausuma.
Pāris minūtes pirms 23iem, tas ir galvenā notikuma - Jukolas - sākuma, zibens tempos saģērbos un devos startu lūkoties. Nu iespaidīgi un nekad nekļūs neiespaidīgi :) ~1700 pirmā etapa puišu plosījās mežā un varēja manīt, ka viņiem nebūt neiet viegli. Tumsa un lietus, un apvidus darīja savu. Jau pēc 2. etapa stafetei radās līderi, proti, Halden SK, kas tā arī savu vadošo pozīciju saglabāja. Sākumā skatījos un domāju, ka es būtu atbilstošs Jukolas skrējējs ar savu nakts treniņu dzīvi. Tad ~ 4os no rīta mani pieveica miegs un aukstums, tāpēc pirmo komandu finišu redzēt nesanāca. Toties sanāca redzēt mūsu pašu Meridiāna, tas būtu, Oskara un direktora finišus. 13 km un distancē vairāk nekā 2 vai pat 3 h prasīja pamatīgus spēkus no viņiem.
Rezultāti
Atpakaļceļā principā līdzīgs piegājiens visam kā turpceļā - joki, futbols, sarunas.. Skriešana tak izglābs pasauli! :)
Un tagad, kad šitās pasaules simpātiskākās stafetes ir atkal piedzīvotas, un vēl viskāpēc, kā teiktu kāda persona, ir uzdevums! :)
Karte
Riktīgs prieciņš par foršo, izaicinošo un spēku pieprasošo distanci un apvidu.
Finišā konstatēju arī to, ka gluži nemanot ir sācis līt, un ka man ir totāli sadriskātas bikses. Vēl konstatēju to, ka man par brīnumu dažas zināmās meitenes, kas startēja pirms manis, joprojām ir mežā. Un tad nu satiekot daudzus paziņas ~ 2 h laikā tiku arī pie tīrības, siltuma un sausuma.
Pāris minūtes pirms 23iem, tas ir galvenā notikuma - Jukolas - sākuma, zibens tempos saģērbos un devos startu lūkoties. Nu iespaidīgi un nekad nekļūs neiespaidīgi :) ~1700 pirmā etapa puišu plosījās mežā un varēja manīt, ka viņiem nebūt neiet viegli. Tumsa un lietus, un apvidus darīja savu. Jau pēc 2. etapa stafetei radās līderi, proti, Halden SK, kas tā arī savu vadošo pozīciju saglabāja. Sākumā skatījos un domāju, ka es būtu atbilstošs Jukolas skrējējs ar savu nakts treniņu dzīvi. Tad ~ 4os no rīta mani pieveica miegs un aukstums, tāpēc pirmo komandu finišu redzēt nesanāca. Toties sanāca redzēt mūsu pašu Meridiāna, tas būtu, Oskara un direktora finišus. 13 km un distancē vairāk nekā 2 vai pat 3 h prasīja pamatīgus spēkus no viņiem.
Rezultāti
Atpakaļceļā principā līdzīgs piegājiens visam kā turpceļā - joki, futbols, sarunas.. Skriešana tak izglābs pasauli! :)
Un tagad, kad šitās pasaules simpātiskākās stafetes ir atkal piedzīvotas, un vēl viskāpēc, kā teiktu kāda persona, ir uzdevums! :)
Karte
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru