Orientieristi - slēpotāji pēdējās trīs dienas dzīvojās pa Vietalvas mežiem un špūrēm. Es arī. Vakar vidējā distancē, šodien stafetē.
Vidējā distance. Pirms starta Lejiņam sūdzējos, ka vienai slēpei lamata aizlūzusi, un cerēju, ka šo te maču viņa izvilks vēl. Neizvilka. Devos distancē, sākums tā lēnām, lēnām, vēl ļaudis priekšā, labā špūre aizņemta, pa jauno, svaigo sniegu garām netieku. 2. kp sāku slēpot ātrāk, bet jau paspēju kļūdīties, nepamanīju, ka manā izvēlētajā variantā beigās kā gribu netikšu, nāksies mest lielu līkumu, tāpēc uzmetu mazāku pa vidam. Tiku uz mazajām špūrītēm, sapratu, ka būs ļoti smagi, jo nūjas iet sniegam cauri līdz zemei. Uz 3. kp iebraucu sniegā, rāvu ārā slēpi, bet izrāvu tikai kāju, slēpe palika. Vēl piestiprināt atpakaļ slēpi varēju, bet uzreiz pēc kp kaut kā vēlreiz sašķiebu kāju un lamata izlūza, vairs piestiprināt nesanāca. Nu ko, trase gan tikai pašā sākumā, bet iet uz finišu negribēju. Ņēmu slēpes rokā un gāju distanci, ik pa laikam skrēju, ik pa laikam riktīgi bridu pa mežu pa taisno, ik pa laikam kādam palīdzēju, novērtēju, ka milzīga ķērpju daudzviedība ir šajos mežos, redzēju mizložņu. Tā līdz 12. kp. Pēc tam sākās distances daļa, kur lielākoties pa plato špūri jābrauc. Izlēmu, ka varbūt varu mēģināt pielikt veselo slēpi, uz otras vienkārši uzkāpt un tad tā stumjoties lēnām uzmanīgi, kāju no slēpes neatraujot uz priekšu šļūkt. Ik pa laikam pat izdevās labi. Ik pa laikam, protams, nācās atkal ņemt slēpes nost, jo bīstami būtu slēpot un kurā katrā brīdī krist.
Paldies tētim, kurš izglāba manu slēpi vakarā.
Stafetes. Pirmoreiz mūžā ziemas - o stafetēs slēpoju pirmo etapu. Otro Dace, trešo Ilze. Starts tāds mānīgs, jo atkal nūjas kaut kur sniegā ķērās. Tiku uz lielās špūres un varēju paslēpot kā nākas. Kādu brīdi. Paņēmu 1. kp, sāku ceļu uz nākamo, un tad man ienāca prātā, ka vajadzētu apskatīties numurus. Āha, pirmo jau biju paņēmusi nepareizi, nu ko jāslēpo atpakaļ, tur pat bišku tālāk bija arī mans īstais kp. Kļūda prasīja 2 minūtes. Tālāk visa distance daudz maz tīri, bet nu viegli galīgi nebija, nūjas dziļi sniegā, špūres šauras un bieži jākrīt, un pret kalnu uzstumties prasa lielu spēku. Trases vidū izlēmu, ka varbūt ne ātrāk, bet vieglāk kalnos būs slēpes ņemt nost un uzskriet. Kad tiku uz lielās špūres (tur pat, kur iepriekšejā dienā izlēmu, ka jāmēģina "slēpot"), prieciņš un azarts parādījās, beidzot vismaz kādu gabalu bija iespējams īsti slēpot. Finišēju reizē ar Līgu 2./3. vietā. Dace un Ilze cīnījās, bet kopā vienu kp neesam paņēmušas, tāpēc rezultāts DSQ. Tas, protams, sīkums :)
Atpakaļceļā novērtēju, ka mazie ceļi šobrīd piespiedu kārtā ir vienvirziena un pie Skrīveriem redzēju krauķi (beidzot).
Vidējā distance. Pirms starta Lejiņam sūdzējos, ka vienai slēpei lamata aizlūzusi, un cerēju, ka šo te maču viņa izvilks vēl. Neizvilka. Devos distancē, sākums tā lēnām, lēnām, vēl ļaudis priekšā, labā špūre aizņemta, pa jauno, svaigo sniegu garām netieku. 2. kp sāku slēpot ātrāk, bet jau paspēju kļūdīties, nepamanīju, ka manā izvēlētajā variantā beigās kā gribu netikšu, nāksies mest lielu līkumu, tāpēc uzmetu mazāku pa vidam. Tiku uz mazajām špūrītēm, sapratu, ka būs ļoti smagi, jo nūjas iet sniegam cauri līdz zemei. Uz 3. kp iebraucu sniegā, rāvu ārā slēpi, bet izrāvu tikai kāju, slēpe palika. Vēl piestiprināt atpakaļ slēpi varēju, bet uzreiz pēc kp kaut kā vēlreiz sašķiebu kāju un lamata izlūza, vairs piestiprināt nesanāca. Nu ko, trase gan tikai pašā sākumā, bet iet uz finišu negribēju. Ņēmu slēpes rokā un gāju distanci, ik pa laikam skrēju, ik pa laikam riktīgi bridu pa mežu pa taisno, ik pa laikam kādam palīdzēju, novērtēju, ka milzīga ķērpju daudzviedība ir šajos mežos, redzēju mizložņu. Tā līdz 12. kp. Pēc tam sākās distances daļa, kur lielākoties pa plato špūri jābrauc. Izlēmu, ka varbūt varu mēģināt pielikt veselo slēpi, uz otras vienkārši uzkāpt un tad tā stumjoties lēnām uzmanīgi, kāju no slēpes neatraujot uz priekšu šļūkt. Ik pa laikam pat izdevās labi. Ik pa laikam, protams, nācās atkal ņemt slēpes nost, jo bīstami būtu slēpot un kurā katrā brīdī krist.
Paldies tētim, kurš izglāba manu slēpi vakarā.
Stafetes. Pirmoreiz mūžā ziemas - o stafetēs slēpoju pirmo etapu. Otro Dace, trešo Ilze. Starts tāds mānīgs, jo atkal nūjas kaut kur sniegā ķērās. Tiku uz lielās špūres un varēju paslēpot kā nākas. Kādu brīdi. Paņēmu 1. kp, sāku ceļu uz nākamo, un tad man ienāca prātā, ka vajadzētu apskatīties numurus. Āha, pirmo jau biju paņēmusi nepareizi, nu ko jāslēpo atpakaļ, tur pat bišku tālāk bija arī mans īstais kp. Kļūda prasīja 2 minūtes. Tālāk visa distance daudz maz tīri, bet nu viegli galīgi nebija, nūjas dziļi sniegā, špūres šauras un bieži jākrīt, un pret kalnu uzstumties prasa lielu spēku. Trases vidū izlēmu, ka varbūt ne ātrāk, bet vieglāk kalnos būs slēpes ņemt nost un uzskriet. Kad tiku uz lielās špūres (tur pat, kur iepriekšejā dienā izlēmu, ka jāmēģina "slēpot"), prieciņš un azarts parādījās, beidzot vismaz kādu gabalu bija iespējams īsti slēpot. Finišēju reizē ar Līgu 2./3. vietā. Dace un Ilze cīnījās, bet kopā vienu kp neesam paņēmušas, tāpēc rezultāts DSQ. Tas, protams, sīkums :)
Atpakaļceļā novērtēju, ka mazie ceļi šobrīd piespiedu kārtā ir vienvirziena un pie Skrīveriem redzēju krauķi (beidzot).
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru